Secinājumi
Daudzas Ķīnai izteiktās kritiskās piezīmes zināmā mērā atspoguļo bijušo kolonizatoru, kā arī ASV un PSRS kļūdas, kas izdarītas gan pagātnē, gan tagadnē: tirdzniecības noteikumi un subsīdijas aizsardzībai, ieroču piegādes, dubultstandarti utt. Ķīna cenšas nostiprināt politisko līdzsvaru, gūt atbalstu „vienotas Ķīnas politikai” un parādīt sevi kā pasaules lielvalsti, tādā veidā viņa sadarbojas gan ar konkrētām valstīm, gan ar laika režīmiem.
Āfrika ir ļoti nabadzīgs kontinents un tas padara to par ļoti pievilcīgu, jo Āfrikas valstīm trūkst līdzekļu energoresursu ieguvei, kā arī nav pieredzes tās kontrolē.
Ķīna darbojas Āfrikā, pamatojoties tikai uz biznesa interesēm, taču Ķīnas klātbūtnei Āfrikā ir politiska ietekme. Tās pieeja — „tikai tirdzniecība, nekādas politikas” ne tik daudz nodrošina neitralitāti, cik sniedz dažiem Āfrikas diktatoriem politisku un finansiālu atbalstu, lai viņi saglabātu varu. Te arī parādās Ķīnas vēlme sadarboties ar dažādiem militārajiem režīmiem atsevišķajās Āfrikas valstis. Taču sadarbība ar šādiem režīmiem var ļoti dārgi maksāt pašai Ķīnai, kā piemēru var minēt Etiopijas gadījumu – deviņu Ķīnas strādnieku un vismaz 65 etiopiešu nogalināšana 2007. gada aprīlī, kad Ogadenas kaujinieki uzbruka naftas iekārtai Austrumetiopijā.16 Ārzemju sabiedrības tika brīdinātas pret sadarbību ar Etiopijas valdību reģiona dabas resursu izmantošanā. Dažādi citi incidenti liek Ķīnai saprast, ka sadarbība ar šādiem režīmiem var būt ļoti bīstama un nekontrolējama.
ES, mazāk ASV un Krievijai ir arī jāpārtrauc balstīt savas attiecības ar Āfriku uz vēsturiskām vai kultūras saitēm un kopējām valodām. Ir jāpārvērš savs milzīgais ietekmes potenciāls Āfrikā reālā politiskā un diplomātiskā ietekmē, kas darbojas Āfrikas ilgtspējīgas attīstības labā.
Cilvēktiesības, demokrātijas vērtības un pārskatāmība var kļūt par svarīgu faktoru sadarbībai ar Āfriku.
Ķīnas spiediens uz Āfrikas kontinentu ir milzīgs, taču jāmeklē citi varianti, kā var to samazināt. Jāmēģina sadarboties ar visām pārējam ieinteresētajām pusēm, lai mazinātu Ķīnas ietekmi reģionā.
Ķīnas vēlme gūt peļņu, tādā veida sadarbojoties ar militārajiem un autoritārajiem režīmiem, kā arī starptautiskā reakcija uz Darfūras krīzi un nesenās nežēlīgās represijas Birmā lika Ķīnai saprast, ka beznosacījuma atbalsts despotiskiem režīmiem un starptautiskā izolācija nav tās interesēs. Pekinai arī varētu kļūt skaidrāki riski, kas saistīti ar ieguldījumiem neveiksmīgās tautsaimniecībās un nestabilās valstīs: Sudānas naftas lauki, kas sakrīt ar konflikta zonām, rāda, ka ieguldījumi cauruļvadu būvē nes peļņu un ir ilgtspējīgi, ja ir garantēta drošība. Drošība nav ilgstoša tur, kur ir konflikts, kas saistīts vai nu ar cilvēktiesību pārkāpumiem, vai sliktu pārvaldību.17
…
