12. Secinājumi
Arī Japānā tāpat kā lielākajā daļā pasaules valstu kinematogrāfijas vēsture
aizsākās ar mēmo filmu ēru. Japāņu kino aizsākumi datējami ar 1896. gadu, kad valstī no Francijas un ASV tika ievesta kino tehnika. Jau gadu vēlāk paši japāņi izmēģināja roku filmu veidošanā, bet tikai 1899.gadā viņiem izdevās veiksmīgi radīt pirmo filmu „Geišu roku deja”. Tā kā lielākā daļa agrīno filmu bija bez izmaiņām uzņemtas tradicionālā teātra izrādes, japāņi pamazām sāka uztvert kino kā teātra atvasinājumu.
Japāņu tradicionālajā teātri – bunraku, kabuki, nō – vairākus gadsimtus bija
eksistējusi sena mutvārdu tradīcija. No tās tad arī dzima benši jeb kacuben, saukti arī
par „tumsas dzejniekiem”. Tā kā pirmie filmu režisori kino uzņemšanā neizmantoja
nekādas inovatīvas kinematogrāfijas tehnikas, tad visa atbildība par filmas
komerciālajiem panākumiem gūlās uz benši pleciem. Stāstnieku ietekme uz filmām kļuva tik liela, ka pat pēc 1908. gada skaņas filmu adventes citviet pasaulē, Japānā benši turpināja eksistēt līdz pat divdesmitā gadsimta trīsdesmitajiem.
Vēl kāda unikāla japāņu kino iezīme bija onnagata izmantošana sieviešu lomu
atveidošanai līdz pat divdesmitā gadsimta divdesmitajiem gadiem, kad, ietekmējoties
no ārzemju filmām, kinematogrāfijā ienāca jaunas vēsmas. Kino bija kļuvis par masu
kultūras sastāvdaļu. Jaunā kinematogrāfu paaudze sāka eksperimentēt ar rietumu
tehnikām, lai radītu pēc iespējas reālistiskākas filmas. Japāņu publikai bija apnikušas pēc teātra lugu un folkloras stāstu motīviem veidotās filmas, kuru sižets un beigas visiem bija zināmi. Tāpat kā Rietumos arī Japānā šajā laikā popularitāti baudīja cīņu filmas – čambara, kas daudz ko bija aizguvušas no Rietumu vesterniem.
…
