Secinājumi
1. Dažkārt mākslā iedibina likumus, tikai tādēļ, lai padarītu nozīmīgu to pārkāpšanu.
2. Pēc postmodernisma paradīšanās arī kino ir ienākušas hiperteksta idejas. Teksts tekstā ir kļuvis par filmu filmā- par vienu no iecienītākajiem paņēmieniem pasaules kino. Hiperteksts kino izrādījies daudz spēcīgāks, nekā hiperteksts literatūrā.
3. Filmas uztveres laikā, cilvēks savā zemapziņā satiekas pats ar sevi.
4. Kinomāksla ir mīta pasniegšana skatītājam cita veida realitātes atainojumā.
5. Kino valodas pamatā ir mūsu pašu redzētās pasaules uztvere.
6. Kino īsteno savdabīgu mākslas, mūzikas, literatūras un teātra sintēzi.
7. Aktieris uz skatuves cenšas iemiesoties lomā, filmā paradās viņa divas būtības: gan kā attiecīgās lomas īstenotājs, gan kā zināms kino mīts.
8. Skaņa, kameras novietojums, apgaismojums, mūzika ir kinematogrāfiskie efekti.
Jebkura māksla savā būtībā vēršas pret tās auditorijas realitātes izjūtu. Kino kā realitātes kopija jeb tās ilūzija? Lai kas nenotiktu uz ekrāna, skatītājs kļūst par šo notikumu aculiecinieku kā arī līdzdalībnieku. Emocionālā skatītāja ticība ekrānā redzamajam tiek saistīta ar vislielāko kinematogrāfisko problēmu, jo ne viss kas tiek parādīts uz ekrāna ir patiesība. Dokumentālas filmas ataino realitātes kopiju, bet filmas gaitā parādās režisora interpretācija, kā filmai vajadzētu izskatīties un uzrunāt skatītājus. Noteikti teiktu, ka kino ir realitātes interpretācija, nevis kopija!
Skatītājam jāizprot kino valoda, jāvēro notiekošais, jāpārdomā filmā iekļautā aktiera spēles loma. Kinolente ir kā vēstījums, kurš tiek nodots skatītājiem, lai komunikācija spētu funkcionēt, valodai jāspēj atainot zīmes, tā, lai tās izprastu citi. Realitātes atainošana filmās, ir viens no faktoriem, kādēļ kino attīstās kā māksla. Tikai tad, kad kino valoda būs izprasta, mēs pārliecināsimies, ka kino nav dzīves kopija iemūžināta lentē, bet gan aktīva dzīves procesa izprašana ar filmas palīdzību.
…
