„Ģimeņu vēsture ir latviešu vēsture, un jo lielāka mums būs ģimenes paradumu nojaušana, jo dziļāki mēs paši sevi izpratīsim un ciešāk turēsimies kopā.”
Edvarts Virza
Jau sen sāku interesēties par dažādiem vēstures notikumiem, kas saistīti ar manu dzimtu. Skolā jau iepriekš veidoju savu dzimtas koku, kas gan nebija tik plašs kā šajā darbā pētītais, bet tajā iekļāvu arī tēta Jāņa Kļaviņa dzimtu. Kad uzzināju, ka manas mammas dzimtā ir bijuši ar Latvijas vēsturi saistīti cilvēki, pievērsos Kirhenšteinu dzimtas sīkākai pētīšanai!
Līdzko manā rīcībā nonāca manas vecmāmiņas Elvīras Princes dzim. Kirhenšteins brālēna Arvīda Kirhenšteina dažādos Krievijas arhīvos savāktie materiāli, ķēros pie to pētīšanas. Izrādījās, ka dzimta sakņojas Vidzemes ziemeļu skaistākajā vietā- Mazsalacā, kura agrāk tika dēvēta par Salisburgu [4].
Tomēr vairāk šis pētījums skar Kirhenšteinu dzimtas vēstures traģiskākās lappuses, proti, 20. gs. trīsdesmitos un četrdesmitos gadus. Laiku, kad Krievijā dzīvojošos Kirhenšteinus ierāva Staļina represiju1 virpulī, bet Latvijā palikušie cieta no pretējās varas- vācu okupācijas2 laikā no 1943. līdz 1945. gadam kā Augusta Kirhenšteina radinieces apcietināja vienīgo māsu Bertu un Oskara sievu Anastasiju , kura gāja bojā Salaspils koncentrācijas nometnē, kā arī brāļa Voldemāra meitu Lidiju, kuru nošāva 1943. gadā.
Iepazīstoties ar arhīvos gūtajiem dokumentiem, atklājās arvien šausmīgākas un šausmīgākas lietas- netaisnība, nežēlība, naids un varas visatļautība.
Iedomājoties vien, ka šie ir tikai vienas dzimtas likteņi, bet tādu bija daudz, gan Krievijā, gan Latvijā un citur. Cilvēki gāja bojā, jo bija kādas noteiktas tautības vai uzticīgi un kārtīgi veica savu darbu, vai vienkārši nejauši nonāca varasvīru redzeslokā.
Bojā gāja gandrīz visi Padomju Savienībā dzīvojošie latvieši, kuri ar tādu neatlaidību bija cīnījušies par padomju varu. [3]
Daudz vēl ir neskaidrību. …
