Ejot pa ielu, varam sastapt diezgan daudz klaiņojošu suņu.[pielikums 1] Pārsvarā viņi uzturās pie atkritumu tvertnēm, gadās arī pie veikaliem, cerībā atrast kaut ko ēdamu. Ir arī cilvēki, kas iedod kaut ko ēdamu šiem nabaga suņiem.
Nepareizs ir priekšstats, ka klaiņojoši suņi ir tikai bezsugas suņi. Par klaiņojušu suni var kļūt jebkurš suns, kas nonācis likteņa varā. Daudzreiz cilvēki izmet uz ielas pat kluba suņus. Iemesli, kāpēc cilvēki tā rīkojas ir dažnedažādi. Pārsvarā saimnieki aizbildinās, ka vairs nav iespēju paturēt dzīvnieku, vai, ka pārceļoties un nav kur turēt. Labākajā gadījumā šie bezatbildīgie saimnieki neizmet dzīvnieku uz ielas, bet aizved uz patversmi. Bet ne jau visiem suņiem, zināmā mērā, tā ir paveicies.
Klaiņojoši suņi ir nonākuši nelaimē un viņiem vajag palīdzēt. Veidu, kā mēs varam palīdzēt ir daudz. Dzīvnieku var paņemt sev, atrast citu saimnieku vai nogādāt suni uz patversmi. Patversmes būs ļoti pateicīgas par dzīvnieku ēdamnašķiem, traukiem, segām, matračiem, suņu guļvietām, makulatūras. Protams, var palīdzēt arī finansiāli, bet ne visām patversmēm ir ierīkoti palīdzības fondi.
Mēs arī uzzinajām cilveku attieksmi un domas par šiem pamestajiem dzīvniekiem.[pielikums 2]
…
