Klasicisms - mākslas stils Eiropā (18.gs. 60. gadi - 19.gs. sākums). Radies Francijā. Par estētisko ideālu izmanto klasisko (senās Grieķijas un Romas) mākslu.
Cilvēku visos laikos ir vadījusi vēlme veidot savu dzīvi ne tikai atbilstoši derīguma, taisnīguma un saprātīguma principam, bet arī saskaņā ar estētiskajām prasībām. Jau pirmatnējais cilvēks ar ornamentu vai zīmējumu izrotāja savus darbarīkus, kas bija paredzēti praktisku uzdevumu izpildei. Šķiet, viņš izjuta paša rokām radīto lietu “bezdvēseliskumu” un, mēģinot piešķirt šīm lietām “ dvēseli”, izgreznoja tās. Nemitīgi balansējot starp iespēju izdzīvot un nāvi no bada, aukstuma, vai plēsīgu zvēru uzbrukuma, pirmatnējais cilvēks tomēr uzskatīja par nepieciešamu savus garīgos uz fiziskos spēkus ziedot arī mākslinieciskai darbībai – viņš apgleznoja alu sienas , darināja skulptūras.
Mūsdienās reti kurš apgleznos alu sienas, taču ar arhitektūru nodarbosies gan. Cilvēki atjauno vecās, jau no seniem laikiem celtās ēkas un ceļ jaunas, piešķirot tām vienreizēju skaitumu. Liels skaistums un elegance ir vērojama arī klasicisma stilā būvētām ēkām.
Klasicisms izveidojās laikā, kad notika pāreja no feodālās iekārtas uz kapitālisko, un tā principos atspoguļojas gan monarhijas kultūras tendences, gan topošās buržuazistiskās estētikas uzskati. Klasicisms bija saistīts ar buržuazistisko apgaismotību, balstījās uz filozofiskām racionālisma idejām. Par paraugu klasicisms izvirzīja antīko literatūru un mākslu, taču tēlus, raksturus bagātināja ar jaunu saturu. Tika cildinātas vispārnacionālās intereses un pievērsta uzmanība cilvēka psiholoģijai, izcelta varonība, augsti tikumības ideāli. Klasicisma progresīvās realitātes tendences stipri ietekmēja galma aristokrātijas kultūras norobežošanos no zemāko kārtu cilvēkiem. Tas klasicisma mākslu noveda pie abstrakta racionālisms, shematisma un nedzīva akadēmiskuma. …