Klasicisma stils Rietumeiropā uzplauka laikā, kad sākās absolūtisma noriets un norisa pāreja no feodālisma uz kapitālismu. klasicisms bija saistīts ar apgaismības un filozofiskā racionālisma idejām. Arī klasicismā par paraugu arhitektūrā un mākslā izvirzīja antīkās, klasiskās (grieķu un romiešu) mākslas mantojumu, tāpat turpināja izmantot antīko orderu sistēmu un klasiskās mākslas dekoratīvos elementus. tikai tas viss izpaudās atšķirīgi no baroka principiem. Klasicismā ēku un ansambļu plānojums un telpiskā kompozīcija kļuva ģeometriska, vienkārša, racionāla. Arhitektūra ieguva būvapjomu ļoti loģisku skaidrību un proporcionalitāti, kas atbilda klasiskajiem paraugiem, un atturību dekoratīvās apdares ziņā. galvenie mākslinieciskās kompozīcijas paņēmieni bija simetrija, frontalitāte, cēla vienkāršība. Ar lielajām, gludajām ārsienu plaknēm kontrastēja tikai portiki vai rizalīti.
Klasicisma tendences iezīmējās jau 16. gs. 2. pusē un 17. gs. sākumā Itālijas arhitektūrā (A. Palladino, Dž. Vinjola) un boloņas skolas gleznotāju darbos. Par visus mākslas darbus aptverošu stilu tas izvērtās 17. gs Francijā vēl absolūtisma laikā kā pretstats barokam. Šeit teorētisko principu izstrādē liela nozīme bija Parīzes glezniecības un tēlniecības akadēmijai (dib. 1648.g.). Līdz ar apgaismības ideju plašu izplatību klasicisms kļuva par valdošo stilu visā Eiropā, 19. gs. Sākumā pāraugot ampīrā.…