Apzīmējumi klasika un klasisks ikdienā tiek bieži lietoti, runājot par lietām, kas ir labi saprotamas, pārbaudītas, ierastas, skaistas... Jēdziens kļuvis tik ietilpīgs, ka reizēm zūd priekšstats par tā būtību. Grūti sazīmēt konkrētas aprises. Tādēļ vispirms, gluži kā skaidrojošajā vārdnīcā, noskaidrosim, kas ir kas.
Klasika – darbi, kas laika gaitā saglabājuši savu vērtību un kļuvuši par nozīmīgu kultūras sastāvdaļu.
Par klasiku sākotnēji dēvē antīkos mākslas un literatūras darbus. Savukārt 19. gadsimtā jēdziena ietilpība krasi pieaug un vārdu klasika sāk attiecināt uz augstākajiem sasniegumiem jebkurā mākslas stilā. Klasika kļūst par sinonīmu vārdiem: vislabākais, nepārspējamais, nenovecojošais…
Klasisks – tāds, kam ir tradicionāli uzbūves principi; tāds, kas saistīts ar Senās Grieķijas vai Romas tradīcijām; tāds, kas līdzinās seno grieķu vai romiešu skaistuma ideālam (no šejienes izriet jēdziens – klasisks skaistums). Ikdienā ar vārdu "klasisks" saprotam arī kaut ko tipisku un raksturīgu, tad sakām: tas ir klasisks piemērs, tā ir klasiska situācija.
Īpašības vārdu "klasisks" sāka izmantot jau renesanses laikā, attiecinot uz darbiem, kas sevī iemieso nemirstīgas vērtības. Par tādiem atzina 16. gadsimtā iepazītos Romas un 18. gadsimtā pētītos Grieķijas mākslas pieminekļus.
Klasicisms
Klasicisms – mākslas stils (17. gs. – 19. gs. sākums), kam raksturīga pievēršanās antīkajiem paraugiem.
Stila attīstībā iezīmējas divi periodi – aizsākums 17. gadsimtā un jauns uzplaukums 18. gadsimta sešdesmitajos gados līdz pat 19. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem.[3]…
