Klāva Elsberga biogrāfija un literārā daiļrade (dzejas analīze)

Klāvs Elsbergs - dzimis Rīgā. (Dzejnieces Vizmas Belševicas dēls.) Mācījies Rīgas 11. vidusskolā. 1977.-1982. g. studējis LVU Svešvalodu fakultātē. Franču valodas un literatūras nodaļā. No 1982. g. bijis izdevniecības „Liesma” redaktors, 1986.- 1987. g. - žurnāla “Avots” nodaļas redaktors.
Pirmā publikācija - dzejolis „Mācēšana” laikrakstā „Padomju Jaunatne” 1978. g. Dzejā ienāk kā tra­dīciju lauzējs un kļūst par savas paaudzes traģis­kuma paudēju. Dzejā depoetizācija, ironija un pa­šironija, kas palaikam saaužas ar lirismu. Nopietni interesējies par franču literatūru un kultūru, tulkojis gan franču (G. Apolinērs), gan amerikāņu (K. Vonnegūts) un krievu (I. Androņikovs) literatūru.
Traģiski gājis bojā Jūrmalā, Dubultos. Apbedīts Raiņa kapos.

Dzeja: „Pagaidīsim ausaino” (1981), „Bēdas uz nebēdu” (1986), „Velci, tēti” (1989).
Darbu kopojums 3 sēj.: „Pie sienas un Maigajā zemē” (dzejoļi, 1997), „Gājiens” (proza, atdzeja, tulkojumi, recenzijas 1999), „Tīkami rosīgi šļaksti” (raksti, intervijas, vēstules, piezīmes, atmiņas, bibliogrāfija, 2000).
Skujenieks K. Patstāvīga vienība // Liesma, 1983, 9; Skujenieks K. Strādnieki savā dzimtajā literatūrā // Paša austs krekls, 1987; Aizpuriete A. Šoziem pelēkajā gaisā // Avots, 1988, 1; Zandere I. Par Klāvu un kompleksiem // Karogs, 2002, 5.
Klāvam Elsbergam (1959 - 1987) dzīves laikā publicēti divi dzejoļu krājumi –„Pagaidīsim ausaino” (1981) un „Bēdas uz nebēdu” (1986). Tre­šais – „Velci, tēti” (1989) - iznāca jau pēc autora nāves. Grāmatā „Pagai­dīsim ausaino” atšķirībā no jauno dzejnieku lielākās daļas Elsbergs atjāvās būt demonstratīvi - taču ne infantili - jauns un lāgiem arī drusku naivs, neslēpdamies aiz aizgūtas vai nozagtas pieredzes vai intelektuālisma maskas. Tāpat viņš nespēlēja nedz „tribīnes dzej­nieku”, nedz eksaltētu romantiķi vai vienlīdz eksal­tētu pesimistu - lomas, kuras arī iecienījuši iesācēji. Citiem vārdiem, Elsbergs sāka veidot savu poētisko pasauli no pašiem pamatiem; no sākta gala viņš tiecās nevis pakļauties autoritātēm, bet būt brīvs, lai arī lāgiem nācās aizklīst strupceļos vai izklejoties pa pārmēru iestaigātām taciņām (krājumā „Pagai­dīsim ausaino” poētisko pērļu nav daudz). Bez šau­bām, saistība ar Vācieša poētiku ir acīm redzama. Piemēram, atbalsojot Vācieti, viņš rakstīja: „Man reizē sirds un Visums sāp / bet cilvēku nedrīkst tā sāpināt” (taču dzejniekam allaž atrodas klasiskā izeja no šīs situācijas: „šī vēl nav īstākā bēdu leja, / te retumis uzrakstās kāda dzeja”). …