Secinājumi
Tātad var secināt, ka viens no panikas rašanās iemesliem ir meklējams bērnībā, kad ir piedzīvota nelabvēlīga ietekme; panika tiek pozicionēta arī kā ķermeņa atbildes reakcija uz smagiem pārdzīvojumiem, ilgstošu stresu; panikas izpausmes tiek saistītas ar ģenētisko iedzimtību un pārmantotību. Interesanti, ka panika var rasties nejauši to izprovocējot – atkārtoti pēc pirmās panikas lēkmes, bailes no atkārtotiem pārdzīvojumiem, bailes atkārtoti piedzīvot lēkmi. Psiholoģiski faktori un vide arī tiek pozicionēts kā liels panikas risks, piemēram, dziļš, ieildzis konflikts ģimenē; panikas lēkme visbiežāk arī ir tieši neatrisinātā konflikta sekas.
Panika tiek raksturota kā spontāna, intensīva rakstura īslaicīgas trauksmes epizodes, kas parasti rodas negaidot, piemēram, naktī, guļot, visbiežāk bez jebkādām iepriekšējām pazīmēm un acīmredzama iemesla, un ko pavada virkne biedējošu fizisku simptomu – kas izpaužas kā elpas trūkums, svīšana, sirdsklauves, tiek justas arī sāpes kreisajā krūškurvja pusē, ir pastiprināta svīšana un siekalu izdalīšanās, asaru izdalīšanās. Smagākos gadījumos ir nepārtraukta vemšana un caureja, pat nedēļu no vietas, stresa, trauksmes un baiļu ietekmē.
Panikas un tās lēkmju ārstēšanai parasti iesaka lietot medikamentus, kā antidepresantus, taču vislabākais un efektīvākais veids ir sadzīvot ar šo traucējumu, pārstrukturēt jeb mainīt savas domas par to. Ir jācenšas neiedzīvoties ilgstošā stresā un bailēs, jācenšas atrisināt konfliktus, kas attiecināms tieši uz iekšējiem konfliktiem. …
