Cik gan ilgus gadus cilvēki pavadīja, lai izveidotu ciemus, lielākas apdzīvotas teritorijas, cik gan ilgi un liels darbs bija jāpaveic, lai izveidotu pilis, muižas un citas ēkas, lietas. Taču iestājoties nāvei, kas ir neapturama cilvēkiem zūd vērtība pret jebkādu mantu. No vienas puses liekas ļoti pareizi, mantu nekrāj, jo to aizsaulē, protams, nevarēs paņemt līdzi, taču ir tik neprātīgi visu, aizlaist postā. Briesmīgi vēl jovairāk ir nodarīt pāri cilvēkiem, tos kādā veidā fiziski un garīgi ietekmējot. Cilvēki neredzēja nākotni, viņiem nebija mērķis pēc kā tiekties, tādēļ vairs nebija ko zaudēt, viņi darīja visu uz maksimumu, cik ļauni, cik nekrietni vien varēja. Cilvēkiem bija nepieciešama kāda vīzija, kas parādītu nākotni, kā kaut ko labāku. Diemžēl šāda cilvēka nebija.
Šajā situācijā es varētu teikt cilvēkiem, kāds ir melnās nāves iemesls, kādas ir tā sekas, kā mēs varam sekas mainīt uz sev patīkamiem rezultātiem. Izstāstīt to punktu pa punktiem, motivēt cilvēkus, radīt gaismu tunelī. Cilvēkiem, kas šo gaismu būtu meklējuši vairs nebūtu jābaidās, viņi zinātu pēc kā tiekties, kam nepadoties. Ja būtu bijis kaut viens cilvēks, kas kādā no šīm problēmām, slimībām, badu, izpriecām, nogalināšanām būtu iestājies, izdarījis pareizos soļus, tad visa vēsture tiktu mainīta. Saka, ka Ameriku atklāja Kolumbs – viens cilvēks, kas ar savām idejām un motivāciju tika uz priekšu. Par viņu vēl joprojām runā un runās.Tā pat arī melnās nāves laikmetā, ja būtu bijis kaut viens cilvēks ar īstajām domām un vārdiem, tad, iespējams, viss nebūtu noticis tik nežēlīgi un skartbi. Pat iespējams es būtu tas cilvēks par kuru tagad mācītos skolās.
…