Līdzās uztverei, atmiņai un domāšanai, iztēle ir aktīva kognitīvā procesa sastāvdaļa. Kā atzīmē A.Vorobjovs1, iztēle operē ar tēliem, kas rodas sajūtās un uztverē un nostiprinās atmiņas priekšstatos. Iztēli var definēt kā psihisku izziņas procesu, kurā uz veco tēlu pārstrādes pamata veidojas jauns tēls. Līdz ar to iztēlei ir svarīga loma galamērķa priekšstatīšanā. Parasti iztēle apsteidz domāšanas procesu. Tēla veidošanā iztēle var ļoti tālu aiziet no reālās īstenības.
Iztēle un domāšana noris uz analītiski sintētiskās darbības pamata. Iztēles procesa operācijas ir analīze, sintēze, tēlu salīdzināšana utt. Iztēles sintēze atšķiras no domāšanas sintēzes. Var minēt vairākus iztēles sintēzes2:
1.aglutinācija - sintēzes veids, kurā izveidojas tāda tēlu kombinācija, kāda cilvēka reālajā dzīvē nav sastopama vai ir pretrunā ar veselo saprātu (piem., nāras tēls);
2.hiperbolizācija - sintēzes veids, kur jaunajā tēlā transformējas vecā tēla kādas noteiktas īpašības vai kvalitātes (piem., sprīdītis, punduris gardegunis u.c.);
3.tipizācija - sintēzes veids, kurā uz hiperbolizācijas pamata tiek pasvītrotas kāda priekšmeta vai parādības tipiskās īpašības;
4.shematizācija - tādu tēlu apvienošana, kuri var būt pilnīgi atšķirīgi no reālajiem priekšmetiem un var būt izteikti ar noteiktiem apzīmējumiem.…