Kokneses pils un pilsētas vēsture līdz 19.gadsimtam

Koknese kopš seniem laikiem daudzināta sava dabas skaistuma deļ, sevišķi pirms spēkstacijas celšanas pie Aizkraukles, kad Daugavas krastos posmā no Pļaviņām līdz Aizkrauklei ceļotāja acīm pavērās Latvijas dabai neparastā dolomīta klinšu ainava.
Toreiz samērā mazapdzīvotajos Daugavas ielejas krastos ar strautu un upīšu ietekām gravās bija saglabājušies daudz retu augu un dzīvnieku.
Klinšu slāņi Daugavas gultnē radīja Latvijas upēm tik neparastās krāces un ūdenskritumus pieteku straumēs.
Kopš sendienām Daugavas krastos ir dzīvojuši cilvēki – mednieki un zvejnieki, tad lopkopji un zemkopji. Daugavas stāvajos krastos viņi ierīkoja apmetnes, bet vēlāk cēla aizsardzībai pilis, pie kurām veidojās apdzīvotas vietas un pilsētas.
Koknese atrodas 100 km no Rīgasm Daugavas krastā, apmēram 85 m virs jūras līmeņa. Pilsētu šķērso dzelzceļš un viena no Lavijas galvenajām šosejām.
Par Kokneses vārda nozīmi pastāv vairāki uzskati. To mēģina saistīt ar kādreizējo Pērses nosaukumu – Kokna. Indriķa hronikā tāds nav minēts. Arī vecākos dokomentos ir tikai Pērses vārds. Koknas nosaukums atrodams 1630. Gadā Amsterdamā izdotajā Merkatora atlantā Atlas minor. Ja tas būtu lībiešu darinājums, tad vārdu Kokenaiz varētu tulkot kā „Koknas vieta”, respektīvi, vieta pie Koknas.
13. gs. Koknesē blakus dzīvoja latgaļi un sēļi. Turpat netālu uz Aizkraukles pusi sākās lībiešu apdzīvotie novadi. Vēlākos gadsimtos šo cilšu atšķirības izzuda, veidojoties latviešu tautai.…