1205. gadā, kad pirmo reizi Indriķa hronikā minēta Koknese, norisinājās vāciešu un Ikšķiles lībiešu sadursme, kam sekoja Lielvārdes pils nopostīšana un Aizkraukles pils nodedzināšana. Kokneses valdnieks Vesceke steidza ar kuģi lejup pa Daugavu uz Aizkraukli un noslēdza ar bīskapu mieru, tā uz laiku paglābdams savu novadu no kara briesmām.
Pie Kokneses piederēja arī plašāks apgabals Sēlijā, Daugavas kreisajā krastā, jo 1256. gadā, virsbīskapam un ordenim vienojoties par dažādiem strīdus objektiem, tiek nolemts, ka „Kokneses pils (sēļu) zeme pievienojama šīs pils (virsbīskapa) divām trešdaļām, bet ar nosacījumu, ka Rīgas klostera jumpravas patur to jūdzi garo un plato starpgabalu, kas atrodas iepretim Koknesei sēļu zemē starp virsbīskapa un ordeņa daļām”.
Vācu darbība lībiešu apdzīvotajos Daugavmalas novados aizskāra Polockas intereses, tāpēc Polockas kņazs Vladimirs 1206. gadā uzsāka karagājienu pret vāciešiem. Pavasarī ar kuģiem un plostiem viņš sasniedza Koknesi un 30. maijā aicināja ierasties bīskapu un vietējos lībiešus uz sarunām pie Ogres upes, acīmredzot pie tās ietekas Daugavā. Bīskapa pārstāvji uz apspriedi neieradās, un lībieši nolēma uzbrukt Salaspilij un pēc tam ieņemt Rīgu. Diemžēl viņu nodoms neizdevās. 1207. gada vasarā, kad no Vācijas Rīgā ieradās jauna, liela krustnešu grupa, Vesceke uzskatīja par prātīgāku ierasties Rīgā pie bīskapa, it kā lūgt palīdzību pret lietuviešu uzbrukumiem, par to piedāvājot bīskapam pusi no savas pils un zemēm. Nepagāja ne gads, kad Lielvārdes bruņinieks Daniēls, par iemeslu minot dažādas nesaskaņas, domājams, robežu jautājumos, naktī negaidot ielauzās Kokneses pilī un saņēma gūstā Vescekes karadraudzi, savāca pilī esošo mantību un par notikušo ziņoja bīskapam. Bīskaps Alberts šo rīcību nosodīja, lika atdot Kokneses valdniekam viņa pili un īpašumu, ataicināja viņu uz Rīgu, apdāvināja ar zirgiem un vairākiem pāriem dārgu drēbju un pēc kopīgi nosvinētām Lieldienām atlaida vīnu uz Koknesi.…
