Raksta autori ļoti labi spēj izdalīt problēmu, starpetnisko attiecību saspīlējums reti novērojams individuālajā, bet pamatā sastopams grupu līmenī, jo divu indivīdu vai grupas un indivīda attiecībās nav iespējam etniska rakstura konflikts. Viens pats indivīds nevar būt ar etnisko identitāti, jo tā raksturīga grupai, etnisko identitāti veido kopīgi uzskati, reliģiskās prakses, asinsradniecības saites, valoda u.c. Lai veidotos un pastāvētu etniskā identitāte ir jābūt vairākiem indivīdiem un jāpastāv noteiktām prakšu tradīcijām. Divu indivīdu attiecībās, ja tas notiek ārpus lielākas grupas robežām attiecībās un attieksmē vienam pret otru vairāk dominē nevis jautājumi par katra indivīda etnisko piederību, bet gan personu attiecības. Būtiskāka ir spēja vienoties privātos jautājumos nevis plašākās kultūras tradīcijās. Gupas un indivīda attiecību gadījumā diezgan ātri notiek indivīda asimilācija un integrācija lielākā vienībā – grupā, jo indivīdam ir nepieciešamība piederēt struktūrai, kas ir par to plašāka, ar ko tas sevi identificēt.
Tomēr nevar piekrist raksta autoru uzskatam, ka „2004.gadā publicētais pētījums “Etniskā tolerance un Latvijas sabiedrības integrācija” uzrāda latviešu noslēgto identitāti kā nozīmīgu, starpetniskās attiecības Latvijā ietekmējošu faktoru”, jo identitāte nevar būt noslēgts veidojums. Tā vienmēr veidojas, attīstās un rekonstruējas, taču nekad nepaliek noslēgta, jo pakļaujas gan iekšējām izmaiņām gan ārējām. Identitāte var būt kādam noslēgta tādā gadījumā, ja nav zināms kods. Proti, identitāte ir noslēgta tiem, kuri nespēj šo te identitāti nolasīt, saprast un pakļaut sevi kopīgajiem simboliem. Tādā ziņā liela nozīme ir valodai, bet ne vien kā runātajai valodai, bet drīzāk kā kopīgo simbolu valodai – kopīgai žestu interpretācijai, kopīgam zīmju un simbolu lietojumam un to uztverei. Līdz ar to, identitāte un spēja ar to sevi asociēt, vai to saprast nozīmē spēt un atrasts kopīgās vērtības, pat ja šīs vērības ir vienīgi imagināras. Vairākumā gadījumu šī vērtības tiešām ir imagināras un nav reālas vai objektivizējamas, no kādas grupas iekšienes raugoties vērtības izpratne var atšķirties no tās pašas vērības traktējuma objektivizācijas. Tas ir tādēļ, ka vērtības pastāv vienīgi relācijā ar citām vērtībām un veido vērtību tīklu, ko grupa vai grupai piederošs indivīds uztver un skaidro subjektīvi.
Raksta autori uzsver, ka „identitātes veidošanās cieši saistīta ar vēsturisko atmiņu, kas nodrošina grupas locekļus ar atbildēm uz jautājumiem – kas viņi ir? kāpēc viņi ir šeit? kurp viņi dodas? kas veido viņu šodienas uzvedību.”, tomēr aizmirst vai vienkārši nemin, ka daudz svarīgāka grupai par šo te pagātni ir tagadnes vīzija. Jo jautājums par to – kas mēs esam? – vienmēr saistās ar to kādā veidā tagadnes situācijā tiek skaidrota pagātne. Kā jau iepriekš minēju skaidrojums ir subjektīvs un var būt imaginārs, proti, var tik skaidroti arī tādi pagātnes notikumi un tāda grupas pieredze, kas nemaz nekad nav pieredzēti. Toties ir būtiski svarīgi grupas kopējam priekšstatam par sevi kā par vienotu veselumu. Kad autori apgalvo, ka „Vēsturiskā atmiņa dara ciešākas solidaritātes saites grupas iekšienē, rada savu simbolu un zīmju valodu, kas savukārt ietekmē starpgrupu komunikāciju (savējie sapratīs, citi – kā vēlas), un veido robežas starp grupām.” – tam nevar nepiekrist, tomēr jāņem vērā, ka šī pati vēsturiskā atmiņa var ne vien vienot grupu, bet arī to segregēt. Zināmā mērā tas tieši ir raksturīgs Latvijas valsts etnisko kopienu identitātei.…
