Jebkuras valsts ekonomiskās attīstības un tās iedzīvotāju labklājības rādītājs ir attīstīta finanšu sistēma. Bez stabilas finanšu sistēmas ne valsts, ne privātstruktūras nespēj efektīvi un veiksmīgi darboties, bet veiksmīgu finanšu pamats ir attīstīta un stabila banku sistēma.1
Latvijā lielākās komercbankas cenšas iekarot pēc iespējas lielāku tirgus daļu. Lai piesaistītu klientus, blakus jau sen pazīstamajiem finanšu pakalpojumiem - noguldījumu un citu atmaksājamo līdzekļu piesaistīšanai, kreditēšanai, skaidras un bezskaidras naudas maksājumu veikšanai, bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļu izlaišanai un apkalpošanai, bankas tirgū piedāvā arī sarežģītākus produktus – tirdzniecību savā vai klienta vārdā ar naudas tirgus instrumentiem, valūtu, finanšu līgumiem, vērtspapīriem, veic uzticības operācijas, vērtspapīru glabāšanu un pārvaldīšanu, piedalās akciju emisijā un ar to saistīto pakalpojumu sniegšanā, veic starpniecības pakalpojumus naudas instrumentu tirgū. Šie visi pakalpojumi un darījumi tiek saukti par finanšu tirgus darījumiem.
Viena no finanšu tirgu pamatlomām ir līdzekļu pārvietošana starp dažādām ekonomiskām vienībām (piemēram, mājsaimniecībām un firmām). Šī līdzekļu pārvietošana notiek starp divām grupām:
1.grupa. Pastāv ekonomiskas vienības, kam ir noteikti ietaupījumi, bet kurām nav reālas investīciju iespējas (reāla investīciju iespēja nozīmē investēt produktīvi). Mājsaimniecības ir galvenais avots šiem uzkrājumu pārpalikumiem. Piemēram, mājsaimniecībām parasti nav tiešas iespējas investēt produktīvās aktivitātēs pašām, tiem ir iespēja novirzīt savus uzkrājumus caur bankām, pērkot kompāniju akcijas;…