Komunisma pamatideja ir eksistējusi jau kopš Platona laikiem, taču modernais komunisms solidarizējas ar valdīšanas sistēmu, kuru apraksta Kārlis Markss(1818-1883) un Fridrihs Engelss darbā “Komunistiskās partijas manifests”. Viņi ticēja, ka kapitālistiskā sistēma, kurā bagātais, augšējais slānis plaukst caur nevarīgā, zemākā slāņa ekspluatāciju, bija radīta, lai viņus pašus iznīcinātu. Nabadzīgie sadumposies pret agrākajiem apspiedējiem un izveidos bezšķiru sabiedrību. Šis pareģojums nekad nav piepildījies, un valstis, kuras mēģināja veidot valdību, liekot pamatus uz komunisma, galu galā cieta neveiksmi, nesasniedzot Marksa un Engelsa aprakstīto utopiju.1 Tātad komunisma zinātnisko teoriju ir radījuši K. Markss un F. Engelss. Izdarot secinājumu, ka komunistiskai sabiedrībai ir divas attīstības fāzes, viņi raksturoja komunisma galvenās pazīmes(skat. 2.tabulu). Viņi pierādīja, ka vēsturiski nepieciešama ilgāka pāreja no kapitālisma uz komunismu, atklāja šādas pārejas perioda politisko formu- proletariāta diktatūru. Galvenās atziņas par komunisma sabiedrības divām fāzēm, to būtiskajām atšķirībām un to dialektisko kopsakaru izstrādātas K.Marksa darbā ”Gotas programmas kritika”.2
K. Marksa idejiskais mantojums ir visai plašs un daudznozīmīgs, tāpēc nav pārsteidzoša vēlāko interpretāciju daudzveidība. Vēlāk komunisms nesaraujami tiek saistīts ar Vladimiru Uļjanovu ( Ļeņinu) un krievu boļševikiem. Ļeņins absolutizēja šķiru cīņu un, ņemot vērā īpašos Krievijas apstākļus, izstrādāja savu revolūcijas teoriju, kas, iespējams, ir nozīmīgākais viņa ieguldījums marksismā. Viņš uzskatīja, ka proletariāts nav pietiekami apzinīgs, tāpēc ir nepieciešama avangarda partija, kas spētu koordinēt proletariāta cīņu par savu atbrīvošanos.…
