Konfūcisms.
Latinizētais vārds „konfūcisms” ir radies Rietumos, un pirmie, kas to sāka lietot, bija jezuītu misionāri 17. gs. Agrīnie Rietumu misionāri skaidri saskatīja konfūcisma reliģisko iedabu, kaut gan nepiekrita tā tradīcijām un rituāliem.
Vārdam „konfūcisms” atbilst ķīniešu valodas vārds žu( mācīti vīri, literāti- ar specifisku nozīmi „konfūcieši” Tanu dinastijas laikā), un tas norāda arī uz plašāku piederību intelektuālajai kultūrai. Parasti to uzskata par filozofiju, kaut tiek lietoti arī tādi apzīmējumi kā Žučjao, Kunčjao( Kun ir Konfūcija ģimenes vārds) vai Ličjao(li apzīmē konfūciešu rituālus). Visi šie nosaukumi attiecas uz tiem lūgšanu, rituālu un upurēšanu elementiem, kuri pārstāv reliģiskās mācības un uz kuriem tādējādi var attiecināt apzīmējumu čjao.
Morāles filozofija.
Konfūcisms ir vislabāk pazīstams tieši kā morāles filozofija, kuras galvenie pārstāvji ir Konfūcijs(551-479 p.m.ē.), Mendzi(371- 289? p. m. ē.), Sjuņdzi(298- 238 p. m. ē.).
Konfūcismam ir skaidri izteikts reliģisks pamats, kuru veido senā ķīniešu reliģija, kas pielūdza Augsto debesu kungu jeb Debesis. Pat lielais racionālists Sjuņdzi uzskata, ka sabiedrības pamatu veido gudro prāta dziļais vērojums. Kaut arī konfūcismam piemītošais misticisms mums ir mazāk pazīstams, tomēr „Mendzi grāmatu” un arī citus darbus nevar pilnībā izprast, ja tos neskata misticisma gaismā.
…
