Šī darba autori izzināja konkurētspējīgas bankas izveides piekšnosacījumus Latvijā, tika apskatīts konkrēts gadījums, kad NORD/LB grupa pārpirka Rīgas Komercbankas akcijas. Tātad ārzonas banka pārpirka Latvijas komercbanku un padarīja to par savu meitas uzņēmumu.
Darbs varētu būt aktuāls, jo pašreiz Latvijā ir 22 komercbankas un 1 ārvalstu bankas filiāle. Uz visām šīm bankām ir tikai 500 uzņēmumu un privātpersonu, kas ar savu gada naudas apgrozījumu spētu ieinteresēt šīs bankas. Tas nozīmē, ka Latvijas komercbanku tirgus ir pārblīvēts. NORD/LB ir kļuvusi par konkurētspējīgu, jo to atbalsta varena banka Vācijā, kas ir arī tās mātesbanka.
Autoru mērķis bija atspoguļot vienu no vairākiem veidiem kā iekļūt Latvijas komercbanku tirgū.
Lai sasniegtu mērķi, tika veikti sekojoši uzdevumi:
1.Tika apkopoti tie banku darbības licenču un atļaujas izsniegšanas noteikumi, kas attiecas uz konkrēto gadījumu;
2.Apskatīt arī Rīgas Komercbankas rīcību Krievijas finanšu krīzē, šīs bankas sanācijas procesu;
3.Sniegts ieskats NORD/LB Vācija vēsturē un darbībā;
4.Izzināta Latvijas un Vācijas ekonomiskās sadarbības vēsturi;
5.Apkopoti NORD/LB grupas pārstāvniecības Latvijā 2000. gada finanšu rādītāji;
6.Apskatīti NORD/LB Latvija rādītāji uz 2003. gada 3. ceturksni.
Pārsvarā tika strādāts ar internetu un bankas gada pārskatu, lielu palīdzību sniedza arī konsultants.
“Vēsturiski bankas darbības pirmsākumi radās līdz ar tirdzniecības attīstību. Lai norēķinātos ar svešzemju tirgotājiem, bija nepieciešams mainīt naudu. Tāpēc atsevišķu viduslaiku pilsētu tirgos sāka ieplūst citu zemju nauda, un tās mainīšana parasti notika pilsētas tirgus laukumā. Vēsture liecina, ka pirmie naudas mainītāji bija itālieši. Viņi naudas mainīšanas operāciju veikšanai izmantoja galdu vai solu, kuru novietoja tirgus laukumā. Līdz ar to arī termins banka aizgūts no itāļu valodas vārda banco. Tulkojumā no itāļu valodas nozīmē galds, sols.
Banku rašanās ir saistīta ar to pakalpojumu sniegšanu, kas skāra galvenokārt zelta un citu dārgmetālu glabāšanas un pārvadāšanas problēmas. Tirgotājiem radās doma, ka zeltu vajag nodot glabāšanā juvelieriem. Juvelieri par šo pakalpojumu iekasēja noteiktus procentus. Juvelieri kā apliecinājumu tam, ka zelts atrodas viņu glabātuvēs, uzrakstīja uz tā īpašnieka, tirgotāja, vārda noteiktu dokumentu. Sākotnēji tās bija vētības zīmes, bet vēlāk jau tika izrakstīti vekseļi. Tādējādi tirgotājiem bija daudz drošāk pārvietoties no vienas pilsētas uz otru, līdzi ņemot dokumentu kā dārgmetālu noguldījuma apliecinājumu, kas vienlaicīgi kalpoja arī kā maksāšanas līdzeklis.
Kad zelta apjoms krātuvēs bija ievērojami pieaudzis un tā kustība bija niecīga, zelta uzglabātāji sāka saprast, ka uz noguldītā zelta rēķina viņi varētu iegūt papildus augļus, to aizdodot tiem, kuri nonākušu īslaicīgas naudas grūtībās.…
