Kā ainavu glezniecības vecmeistars, kura vārds latviešu glezniecībā figurē jau kopš 1912. gada, mūsu mākslā ienāca Konrāds Ubāns. Gleznotājs dzimis Rīgā. Viņš, uz akmeņiem uzaudzis pilsētas puika, ar tiepīgu neatlaidību vienmēr tiecies būt dzīvajā dabā. Lai vasaras tveicē zem kājām sajustu zāles glabāto zemes valgumu. Lai upes Dziļlejā, no pasaules nošķīries, ieelpotu ūdens un akmens smaržu. Lai dabas un cilvēka mūža ritējuma nenovēršamībā vienmēr no jauna apbrīnotu gan pavasara ziedēšanu, gan rudens spēkpilno mieru, gan balto ziemas klusumu. Sajust. Ieelpot. Apbrīnot. Uzgleznot. Gleznošana kā iespēja vistiešāk izjust dabu, būt tajā, ne tikai parādīt to. Ar katru otas vilcienu atkal un atkal just sevi saplūstam ar milzīgo, suverēno, savas pašas likumos pastāvošo pasauli. Gleznošana kā vienīgā iespēja elpot, dzīvot, izteikt un apliecināt sevi.
Ceļš uz šo savas pastāvēšanas īsteno veidu nav bijis viegls, taču, reiz uzsākts, iets nešaubīgi. Pirmais skolotājs – pati daba un vēl dedzīgā vēlēšanās to izteikt tieši krāsās. Saprašanas par gleznošanu – nekādas, Odiņa tirdzniecības skolā padsmitnieku Konrādu Ubānu gatavoja pedantiskajam grāmatveža darbam. Iešana dabā, gleznošana – tam visam pretmets, vērotspējas mācība, dvēseles jūtīguma treniņš. Bērni zaļzaļā zālienā zem kokiem, rudenīgi dzeltējoša ainava, pilsēta sniegā ...
Katrā darbā cits Ubāns. Jo vēl nav pat domas par savu rokrakstu, par formu, ir tikai pārdzīvojums. …
