3. Kopdzīves ētiskie aspekti
Mīlestība ir jūtas. Priekšstati par šīm jūtām dzīves laikā daudzkārt mainās. Tie priekšstati, kuriem tic pusaudži, ir atšķirīgi no tiem, kādi ir, piemēram, cilvēkiem 30 gados. Katrs to redz no sava redzesloka.
Rietumu pasaule cieš no uzskata, ka ideāla un vērtīga ir kaislīgā un romantizētā mīlestība. Pastāv priekšstats, ka, ieraugot īsto, uzreiz izplauks jūtas un liekas, ka lidinies virs zemes. Bet ja šāds «prāta zudums» netiek pārdzīvots un pasaule neapgriežas kājām gaisā, sākas šaubas — vai tā tiešām ir mīlestība.
Varbūt cēloņi meklējami kultūrā. Piemēram, Austrumos izpratne par mīlestības jūtām ir citāda. Mīlestībai izšķir divas formas. Viena ir erotizētā un kaislīgā, otra — cieņas pilnā mīlestība, kurā ir mazāk kaislību, bet vairāk cieņas pilna vēlmes būt ar otru kopā.
Rietumniekiem liekas nesaprotami, kā austrumnieki varēja dzīvot laulībā, ja par tām vienojās vecāki. Bet tā var kļūt par mīlestību, tā vienkārši rodas no citām saknēm.
SECINĀJUMI
Mīlestība ir kā zieds, kas jākopj. Jebkurai puķei vajag, lai ap viņu čubinās un uzmana, tāpat abiem ir jārūpējas, lai kopā būtu labi. Viens no lielākajiem mīlestības grauzējiem ir rutīna.
Mīlēt un dzīvot kopā ir divas atšķirīgas lietas.
Var ļoti mīlēt cilvēku, kurš ar saviem ieradumiem visu mūžu kritīs uz nerviem. Te der metafora — ja jums mājās ir pundurtrusis, tad jārēķinās, ka viņš grauzīs tapetes un nedziedās kā kanārijputniņš, kaut jūs to ļoti gribētu un pastāvīgi viņam to mācītu. Arī cilvēks ir tāds, kāds viņš ir. Tāpēc sadzīvošana kopā prasa ne tikai mīlestību, bet arī toleranci un spēju rast kompromisus.
Kopdzīve nav pašmērķis - ir cilvēki, kuri bez tās nevar, ir tādi, kuri var un ir tādi, kuriem tas vienkārši nav vajadzīgs.
Dzīvot laulībā, kas noslēgta oficiāli, vai vienkārši dzīvot kopā bez oficiāla dokumenta, ir katra paša izvēle.
…
