Latviešiem zeme, lauksaimniecība, lopkopība jau izsenis ir bijusi ļoti nozīmīga dzīves sastāvdaļa. Vēl nesen, līdz 20.gs., latviešus varēja dēvēt par zemnieku tautu. Tas nozīmē, ka lielā mērā agrārā vēsture veido Latvijas vēsturi. Tieši šī iemesla dēļ izvēlējos rakstīt par lauksaimniecības politiku, jo tā jau kopš seniem laikiem latviešiem ir bijusi ļoti nozīmīga un būtiska dzīves sastāvdaļa.
Lauksaimniecības politika jau 50 gadus ir viena no galvenajām ES politikas jomām. Tā ir viena no vissenākajām un droši vien problemātiskākajām ES politikām. Tā aizņem vairāk kā pusi, tātad lauvas tiesu, no ES budžeta. Tas nozīmē, ka tā ieņem vērā ņemamu vietu ES pagātnē, kā arī nākotnē. Tieši šīs politikas nozīmības dēļ izvēlējos to izpētīt tuvāk, lai noskaidrotu, kādēļ šī politika ir tik nozīmīga un tai pievērsta ne tikai mūsu uzmanība, bet arī tai tiek dots ļoti liels finansējums.
Manu uzmanību šī ES politika izraisīja, jo īpaši pēc nesenā lēmuma, ka jāslēdz Latvijas trīs cukurfabrikas. Latvijas lielākā sabiedrības daļai nebija skaidrs kāpēc šīs ražotnes būtu jāslēdz, kāpēc ir izdevīgāk neražot nekā ražot, kāpēc tiek maksāts, ka zemes tiek laistas atmatā un nevis apstrādātas? Uz šiem un vēl citiem jautājumiem centīšos atbildēt sava referāta gaitā, kā arī centīšos rast atbildes par ES lauksaimniecības politikas rašanās vēsturi un tās attīstību mūsdienās.
Eiropas Savienības Kopējā lauksaimniecības politika tika izveidota 1957.gadā pēc Romas līguma, lai nodrošinātu garantētu pārtikas piegādi Eiropas Kopienai. Kopš tā laika ir notikušas vairākas reformas.
Eiropas lauksaimniecības politiku ES līmenī nosaka dalībvalstu valdības, un to īsteno dalībvalstis. Tā ietver atbalstu lauksaimnieku ienākumiem, paralēli veicinot tirgus pieprasījumam atbilstošas augstas kvalitātes produkcijas ar ražošanu un mudinot lauksaimniekus attīstīt videi draudzīgus papildu nodarbošanās veidus.…
