Pirmsromantisms nav iedomājams bez sentimentālisma – tās ir viena laikmeta dažādas, bet ne opozicionālas parādības. Pirmsromantismā dominē dabas kulti. Rodas jauna dabas izpratne. Tā tiek uztverta kā noslēpumaina dievība: „Vēroju pavisam tuvu sīkās radības ņudzoņu starp stiebriem, milzum daudzos tārpiņus, odiņus, kukainīšus un jūtu tepat blakus viņu, pašu visaugstāko, kurš radījis mūs pēc savas līdzības, jaušu viņa elpu, viņa – visumīlošā elpu, kurš mūs liegi aiznes un paglābj mūžīgā svētlaimē.”
Tāpat pirmsromantismam līdzīgi kā sentimentālismam raksturīgs vientuļnieka un vientulības daudzveidīgs izklāts: „Starp citu, es te jūtos pavisam labi. Vientulība šai debešķīgajā apkārtnē ir brīnišķīgs balzams manai dvēselei.” Pirmsromantisms sāka uzsvērt, ka personai ir plaša emociju, pārdzīvojumu amplitūda. Cilvēks ir plašs, daudzveidīgs un noslēpumains. Interesants šķiet fakts, ka Vertera vēstulēs atklājas liela mīlestība pret bērniem.
Johana Volfganga Gētes romāns „Jaunā Vertera ciešanas” ir spilgts sentimentālās literatūras paraugs. Romānā visi notikumi ir balstīti uz jūtām, uz cilvēka iekšējo pasauli. Var pat teikt, ka autors ir gribējis iežēlināt lasītāju, likt just līdzi nelaimīgi mīlošajam Verteram. Pēc šī romāna izdošanas Eiropu pāršalca jauniešu pašnāvību vilnis, pēc tā var spriest, kādu dziļu iespaidu uz lasītājiem atstāja šis Gētes darbs. Autors tik dabiski ir spējis atklāt visas centrālā varoņa jūtas un ciešanās, ka lasītāji, paši to nemanot, var tikt dziļi ierauti līdzi Vertera jūtu pasaulē.
Visus trīs darbus vieno galvenais intereses objekts – cilvēks. Katrā no tiem dažādos veidos un situācijās spilgti atveidoti notikumi, cilvēki, telpas, vietas, emocionālās pasaules pārdzīvojumi u.c. Atliek vien secināt, ka katra autora daiļradi ir grūti iekļaut viena, noteikta literāra virziena rāmjos.
…