Baltijas valstu pastāvēšanu 20. – 30. gados var iedalīt divos posmos. Pirmajam posmam raksturīga parlamentāra demokrātija. Tas nozīmē, ka valstī bija demokrātiska iekārta, kur galvenā vara piederēja pilsoņu kopumam un tā vēlētam parlamentam. Šajā posmā visās Baltijas valstīs tika veikta agrārā reforma, izstrādāta konstitūcija. Baltijas valstis šajā posmā centās sakārtot robežjautājumu. 1921. gadā Baltijas valstis tika atzītas par juridiski brīvām tautām un tika uzņemtas tautu savienībā. Otrs posms sākas ar valsts apvērsumu, kura rezultāta Baltijas valstis zaudē savu demokrātiju un kļūst par autoritāras diktatūras valstīm.
Latvijas, Igaunijas un Lietuvas valstu juridiska izveide sākās, kad, pēc neatkarības pasludināšanas, 1920. gadā katrā valstī tika ievēlēta satversmes sapulce, kas izstrādāja valsts konstitūciju. Gan Lietuvas, gan Igaunijas konstitūcija bija līdzīga Latvijas Satversmei, tās pamatā bija, ka vara pieder tautas vēlētam parlamentam – Saeimai (Latvijā) jeb Seimam (Lietuvā), jeb Valsts domei (Igaunijā).…