Daudzu pasaules valstu zinātnieku – filozofu, juristu, kriminologu, sociologu, psihologu, ekonomistu, politologu – prātus ir nodarbinājusi un nodarbina savā ziņā vienreizēja un unikāla parādība – korupcija. Tā ir dēvēta par valstiskuma gangrēnu, par astoņkāji, par vēzi, par Sicīlijas sērgu u.tml.
Šī negatīvā parādība pavadījusi cilvēci dažādos tās attīstības posmos. Mainīga bijusi tikai izpratne par pašu korupcijas jēdzienu, ikviens to centies definēt, raugoties no sava skatupunkta un no laika, kurā tas dzīvojis, kā arī atbildības jeb soda apmēriem par sabiedrībai nodarīto kaitējumu.
Kopīgais filozofu un valstsvīru izteikumos ir tas, ka korupcija nav savienojama ar taisnīguma jēdzienu – tā ir pretēja cilvēku un sabiedrības interesēm.
Trūkstot objektīvai informācijai, nav iespējams noteikt precīzu gadu vai pat gadu tūkstoti, kad radusies korupcija.
Lai korupcija pastāvētu, nepieciešams noteikts cilvēku kopums ar kopīgām interesēm. Vienalga, vai tas ir pirmatnējais bars, ģints vai arī vēlākos laika posmos – dažādi valstiski veidojumi, kuros iespējama viena indivīda interešu sadursme ar kolektīvajām interesēm.
Cilvēkam raksturīga tieksme pēc biedrošanās un kopības.
Tas ļauj secināt, ka korupcija pastāvējusi praktiski vienmēr, atšķirīgi bijuši tikai tās izpausmes veidi.
Viens no vecākajiem rakstu avotiem, kas liecina par korupciju, ir Bībele. Gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā tā minēta kā negatīva un nosodāma parādība.
Vecās derības 5. Mozus grāmatā ir atspoguļota Mozus saruna ar Izraēla tautu, kurā pravietis sludina likumus un tiesu ieteikumus.
Piektajā nodaļā viņš saka: ”Tev ir jāieceļ sev soģi un ierēdņi visās apdzīvotās vietās, ko tas Kungs, tavs Dievs, Tev piešķīris visās ciltīs; viņi lai tiesā tautu ar taisnu tiesu. Tu nedrīksti tiesu grozīt, tev nebūs uzlūkot neviena vaigu, tev nebūs dāvanas ņemt kukulim, jo dāvana dara gudro acis aklas un pilnīgi pārgroza lietu stāvokli taisnajiem”. Šis ir spilgts kukuļņemšanas nosodījuma piemērs.…
