Mūsdienu medijos diezgan bieži tiek runāts par krāpšanu, jo šobrīd tā ir ļoti aktuāla tēma. Kopš esam atbrīvojušies no PSRS, kur par seksu vispār bija aizliegts runāt (kur nu vēl par krāpšanu), liekas, ka cilvēki pēkšņi ir sajutuši brīvības garšu un beidzot var sevi neierobežot seksuālā ziņā. Taču brīžiem liekas, ka tas aizgājis par tālu, ka šai ziņā vispār tiek uzspļauts jebkādām morāles normām, nemaz jau nerunājot par citiem cilvēkiem – pats svarīgākais sev esmu es pats un man nepieciešams apmierināt tikai savas vajadzības. Liekas, tā domā liels vairums cilvēku ne tikai Latvijā, bet visā rietumu sabiedrībā.
Kāpēc veidojas kaislības, kas var sašūpot visu dzīvi, ja varētu pareizi un vienkārši – dzīvot ar vienu partneri? Speciālistu skaidrojums ir vienkāršs – nav daudz cilvēku, ar kuriem varam dzīvot kopā, un nav daudz cilvēku, ar kuriem ir vienāds seksuālais temperaments un fizioloģiskā saderība.
Tā ir laime, ja ir saderība gan seksuālajā, gan sociālajā, gan intelektuālajā, gan sadzīviskajā jomā, taču nereti kaut kā pietrūkst. Var būt intelektuālā un seksuālā saderība, tomēr cilvēki nespēj dzīvot kopā.
Tikpat labi cilvēki var būt saderīgi sociālajā un sadzīviskajā sfērā, bet gultā – pilnīgi nemaz! Vēlme pēc trīsstūra daļēji saistīta arī ar novecošanās problēmām. Mūsu sabiedrībā jau par normālu tiek uzskatīts, ka vīrietis vidējā vecumā sāk meklēt jaunāku sievieti.
Ko šobrīd patiesībā nozīmē laulība? Vai varam runāt par tās svētumu, ja cilvēki vienkārši uzspļauj tiem zvērestiem, ko devuši laulības dienā? Vēl pirms pāris desmitiem gadu laulības šķiršana bija notikums, par ko runāja ilgi. Tagad tā ir ikdiena, kam neviens nepievērš īpašu uzmanību. Izšķīrās? Un...? Rīt būs atkal jauna diena, gan jau atradīs kādu citu. Tāda ir ļoti daudzu cilvēku nostāja.
Gribētos jau ticēt, ka tas ir tikai tāds starpposms starp laiku, kad seksuālās tēmas bija apspiestas, un tagadni, kad valda demokrātija un par visu brīvi var runāt. Ikviens var uzturēt romantiskas attiecības ar ikvienu, ko vien vēlas, vienalga – precēts, neprecēts, ir vai nav bērni. Jo tās ir indivīda personīgās tiesības un citiem gar to nav daļas. Jautājums, kur paliek pienākumi? Un sirdsapziņa? Droši vien paslēpti kaut kur dziļi cilvēka iekšienē, jo ir tikai tādi apgrūtinājumi, šķēršļi ceļā uz kāroto.…