Krāsvielu ieguva un parzināja jau senajā Mezopotāmijā, Ēģiptē, Grieķijā un Romā. Par krāsvielām sauca dabiskas vai mākslīgas vielas, ar kuru palīdzību iespējams nokrāsot materiālus. Pie dabiskajām krāsvielām pieder dzivnieku un augu valsts krāsvielas ekstrakti. Tā, piemēram, zaļo krāsu ieguva no zāles vai pētersīļa lapām. Ar seno laiku krāsām, to sastāvu un rašanos mūs iepazīstināja Plīnija, Vitrūvija, un citu vēsturnieku un mākslinieku sacerējumi.
Tautas un ciltis, kuras atradās uz zemākas attīstības pakāpes, parasti izvēlējās spilgtas, piesātinātas krāsas. Te jāmin Mazāzijas tautas: haldieši, feniķieši, un semīti. Krāsu izvēle bija saistīta ar kariem, dažādām epidēmijām, ugunsgrēkiem un badu. Pēc šīm nelaimēm bija ievērojama tieksme pēc spilgtām krāsām tērpos – tā pauda savdabīgu protestu pret grūtībām un postu.
Krāsa ir saistīta ar raksturu, temperamentu, noskaņu, garastāvokli, krāsa var būt izaicinājums. Senajā Grieķijā temperamenta apzīmēšanai izmantoja šādas krāsas:
dzeltenā – holēriķis,
sarkanā – sangvīniķis,
baltā – flegmatiķis,
melnā – melanholiķis.
Senajā arhaiskajā periodā Grieķijas vīriešu krāsa bija zilā. Ar šo krāsu krāsoja bārdas. Arī debess puses bija apzīmētas ar krāsām:
ziemeļi – zelts,
dienvidi – lazurīts,
austrumi – sudrabs,
rietumi – rubīns.
Visusslaikos ar krāsām akcentēja dievišķo un pasaulīgo. Romas pāvests Innocentijs III noteica krāsas liturģisko (slavināšanas) dievkalpojumu tērpiem. Balts tērps tika paredzēts Ziemassvētkiem un Lieldienām, kā arī Augšāmcelšanās, Dievmātes Jaunavas Marijas dienai un svēto dienām. Sarkanā krāsa – kristībām, svētku dienām un svētdienām, zilā – notikumiem, kas atveido Dievmātes Jaunavas Marijas dzīvi. Melnās krāsas tērps bija paredzēts apraudāšanas rituālam.
…
