Trīsdesmito gadu vidū, kad jau Kurzemē un Vidzemē bija atcelta dzimtbūšana, aktīvi sāka veidoties latviešu inteliģence. Tas bija sociālais slānis, kurš ļoti lielu nozīmi piešķīra mācībām semināros, ģimnāzijām un universitātēm. Šai aktīvajai inteliģencei ir pavisam īpaša loma lasīšanas vēsturē, jo, tā kā tai vairāk bija pieejama citu tautu literatūra un daudz plašāks izlasāmās literatūras klāsts, tad iegūto informāciju savā literārajā un publiskajā darbībā viņi varēja sniegt tālāk, iepazīstinot ar to plašāku sabiedrību. Tieši sabiedrību, nevis kādu šauru lasītāju grupu vai loku kā to darīja hernhūtieši1 (skat. saīsinājumu paskaidrojumu darba beigās), kas 18. gadsimta vidū ar roku rakstīja nepieciešamo ceremoniju tekstus Vidzemes brāļu draudžu vajadzībām.
Piemēram, 20. gados savus darbus sāka publicēt literāts un pedagogs Andrejs Bergmanis (1810.-1869.), Biržu ērģelnieks un skolotājs Ansis Līventāls (1803.- 1878.); arī Vidzemes skolotāju semināra vadītājs Jānis Cimze. Šo semināru apmeklēja un vēlāk tautā kā literāti pazīstami kļuva dzejnieks Jānis Ruģēns (1817.-1876.), literatūrkritiķis, publicists un sabiedrisks darbinieks Juris Caunītis (1826.-1861.), rakstnieks Juris Neikens (1826.-1868.), skolotājs Ernests Dinsbergs (1816.-1902.), dzejnieks Frīdrihs Mālbergs (1824.-1907.) un citi. Literātu lasīšanas mērķis bija apgaismība un universālu zināšanu ieguve. Latviešu inteliģenti lasīja reliģisko literatūru- katehismus, dziesmu grāmatas, Bībeli. Tomēr, ne visi aprobežojās ar to vien. Daudzi sekoja visai latviešu grāmatniecībai, plaši inteliģence iepazinās ar vācu grāmatniecību un presi, kas pavēra plašu skatu uz pasaules kultūras strāvojumiem, zinātniskās un mākslinieciskās domas sasniegumiem. Latviešu laikrakstos un grāmatās tika publicēts milzumdaudz dažādu anekdotisku, sadzīvisku kodolīgu nostāstu. Šī sabiedrības daļa interesējās par vācu zinātnisko literatūru, par apcerējumiem par Latvijas teritoriju, par vēsturi un par pašiem latviešiem. Literatūra zinātnēs par latviešiem noliedza, ka latviešu tautai var rasties nacionālā pašapziņa, bet inteliģenti to smēlās tieši šajos rakstos. Vienlaicīgi dažādiem darbiniekiem literatūra, zinātne, filozofija, kā arī reliģija pavēra skatu uz humānu, cildenu un nozīmīgu cilvēka ideālu.…
