Kristietība kā vēlīnās antīkās kultūras sociāls fenomens

6.3.4. Baptisms
Vislielākais pēc piekritēju skaita protestantisma novirziens baptisms ( no grieķu – kristīt ar ūdeni) radās XIX gadsimta 70-jos gados.
Šīs mācības piekritēji krista tikai pieaugušus cilvēkus. „Neviens nedrīkst izvēlēties ticību cilvēkam, tai skaitā arī vecāki. Cilvēkam jāizvēlas ticību apzināti.” – baptistu pamatpostulāts. Dievkalpojums viņiem ir maksimāli vienkāršots un sastāv no reliģiozas dziedāšanas, lūgšanam un sprediķiem.

KOPSAVILKUMS
Kā mēs redzam kristietība iekļauj sevī lielu daudzumu seno reliģiju ideju, kā rezultātā visām sociālajām kārtām radās jauna universāla reliģija. Kristietība izveidoja jaunu dabas un cilvēka esamības jēgas pamatojumu. Šīs jēgas pamatā likts cilvēka radošuma un brīvības attaisnojums, kas nevarēja neietekmēt visu Eiropas vēsturi. Protams, sākotnēji kristīgā brīvība īstenojās galvenokārt garīgi-tikumiskajā sfērā. Pēc tam tā atrada sev praktisku jomu realizācijai un izpaudās dabas un sabiedrības izveidošanā, tiesiskas valsts pamatu uzbūvē, kas ciena cilvēka tiesības un brīvības. Pati ideja par cilvēka neatņemamām tiesībām un brīvībām varēja rasties tikai kristīgajā kultūrā. Kristietība izveidoja jaunu dabas un cilvēka esamības jēgas pamatojumu, kas stimulēja jaunas mākslas attīstību, kļuva par dabaszinātniskās un humanitārās izziņas pamatiem. Mums nebūtu pazīstama Eiropas māksla bez kristietībai raksturīgās pievērstās uzmanības cilvēka dvēselei, tās dziļākiem iekšējiem pārdzīvojumiem. Eiropas mākslā „nožēlošana” ir kvalitāte, kas tika izveidota ar kristīgo garīgumu. Bez šīs uzmanības cilvēka personībai nebūtu mums pazīstamo humanitāro zinātņu tādā veidā, kādā mēs tās pazīstam. Pati ideja par to, ka pasaules un cilvēka pastāvēšana ir vēsturisks process (nevis vienkārša kosmisko ciklu maiņa) ir nonākusi līdz mums no kristietības.
…