Krusta kari Baltijā

12. gadsimts bija liela garīgā un politiskā sprieguma laikmets kristīgajā pasaulē un veidoja lielisku augsni Bernharda no Klervē (Bernhard de Clairvaux) idejām. Henrihs Lauva,Saksijas hercogs, izmantoja Bernharda sprediķošanu ar aicinājumu uz krusta karu (1147.-1148.) kā politikas idejisko pamatu un ievadīja savu ekspansiju austrumu virzienā. Šim pasākumam pagānu kristīšanas misija bija ļoti izdevīga.
Sākumā tirgotāji izpētīja labākos ceļus un centās pakļaut tos savai kontrolei. Tirgotāju pēdās sekoja misionāri un krustneši. Slāvu vendus austrumos no Elbas pakļāva ar bruņotu varu. Taču ekspansija ieguva jaunu dimensiju, kad vendu zemē pie Trāves upes grīvas nodibinājās Lībekas pilsēta. 1157. gadā Henrihs Lauva kļuva par tās lēņa kungu. Vācu tirgotāji parādījās Baltijas jūrā un Gotlandē. Jau ekspansijas sākuma iezīmējās nesaprašanās starp vācu un gotlandiešu tirgotājiem, kas līdz tam bija pārvaldījuši tirdzniecību Baltijas jūrā. Henrihs Lauva uzstājās kā starpnieks, un abas puses 1161. gadā parakstīja tā saukto Artlenburgas līgumu, ar kuru gotlandiešu tirgotājiem tika piešķirtas tādas pašas tiesības Vācijā kā vāciešiem Gotlandē. Kā sekas Artlenburgas līgumam radās viduslaiku pilsēta Visbija (Visby), un vācu tirgotāji nostiprinājās kā pilsētā, tā arī pārējā Gotlandē. Viņi sekoja gotlandiešu tirdzniecības ceļiem uz Krieviju un Baltiju un drīz vien atklāja Daugavas lielo nozīmi kā tirdzniecības ceļam uz krievu pilsētām Polocku un Vitebsku.…