Krusta kari – Rietumeiropas kristiešu militārās ekspedīcijas (11-13.gs.), lai atbrīvotu Svēto zemi no pagāniem (musulmaņiem).1
Krusta karu nozīme vēsturē daudzkārt ir krietni pārspīlēta, līdzīgi kā reizums pavīd viedoklis, ka viduslaiki ir tumšie gadsimti, kad nekas nenotika un valdīja vispārēja atpalicība visās dzīves jomās. Taču daudzās jomās to atstātās pēdas vēsturē ir neapšaubāmas. Piemēram, tas, ka krusta kari prasīja daudz cilvēku dzīvību, tajos bojā gāja daudz saimniecisku vērtību. Vairāki miljoni cilvēku šajos 2 gadsimtos, kamēr notika krusta kari, atstāja Eiropu un tā arī vairs nekad neatgriezās.
Daži vēsturnieki uzskata, ka ar krusta kariem sākās Rietumu pasaulvēsturiskā ekspansija. Līdz tam laikam civilizācijas centri atradās Bizantijā un arābu kalifāta zemēs. No šā brīža par hegemonu vēsturē kļuva Rietumi. Reizēm tiek pat izvirzīts apgalvojums, ka “krusta kari pat bijuši centrālais notikums viduslaikos”2 . Jā, tie noteikti ietekmēja daudzas dzīves jomas, bet vai drīkstam, ar kādu vienu aktivitāšu kopumu raksturot visu laikmetu?
Krusta kari deva iespēju Rietumiem stāties kontaktos ar augstākā līmeņa kultūru. Būtībā tie bija barbaru uzbrukumi augsti attīstītajiem Austrumiem, kas atgādināja ahajiešu iebrukumu Krētas salā. Tāpēc krusta kari bija nevis donors, bet recipients: to mērķis bija bagātināt kristīgos Rietumus gan finansiālā, gan garīgā ziņā. Cīņa par “Dieva kapa” atgūšanu deva iespēju tiem apzināties sevi kā vienotu veselumu un pakļauties vienotam mērķim.
Krusta kari tiek raksturoti arī kā sociāla kustība, jo saskaņā ar baznīcas tiesību vienlīdzību uz tiem aicināja visu kārtu vīriešus un sievietes un masas šim aicinājumam sekoja. Kā sociāli motīvi savu lomu esot spēlējusi pārapdzīvotība, sociālās mobilitātes iespējas, bruņniecības ideāli, kas saistījušās ar piedzīvojumu.
Līdz ar sajūsmu par krusta karu katoliskajos Rietumos esot izveidojusies apziņa, kas apvienoja zem krusta karu zīmes vienkāršos karotājus un augstāko aristokrātiju, karaļus un mazos cilvēkus. Kā krusta karu uzdevums tika izvirzīta Svētās zemes atgūšana. Palestīnas atbrīvošanas lozungs slēpa sevī militāri ekonomisku intervenci, kurai bija jānes nauda, jāpalielina vara un jāpaplašina zemes īpašumi. Kari krasi paplašināja tirdznieciskos, politiskos un reliģiskos sakarus. …
