1962. gadā Aukstā kara laikā notika krīzes situācija, kurā pasaule bija ļoti tuvu kodolkatastrofai. Šī krīze ieguva nosaukumu „Karibu jeb Kubas raķešu krīze”. Pateicoties ASV un PSRS vadītājiem, kodolkatastrofa un nākamais liela mēroga karš nenotika.
Kuba kā placdarms divu lielvaru attiecību risināšanai.
Piecdesmito gadu beigās F. Kastro1 vadīja pretošanās kustību F. Batistas2 režīmam. 1959. gadā F. Kastro vadītie partizāni gāza F. Batistas režīmu, kā rezultātā daudzi jaunā režīma pretinieki emigrēja uz ASV. 1961. gada aprīlī emigranti cerēja atgūt varu un iebruka Kubā, izsēdinot desantu Cūku (Kočinosa) līcī. Iebrukums notika ar pilnīgu ASV morālu atbalstu, bet tas pilnībā tika sakauts. Jūnijā F. Kastro piedāvāja ASV apmainīties ar gūstekņiem, pretī prasot līdzīgu skaitu politieslodzīto no ASV un citu valstu cietumiem. ASV noraidīja šo priekšlikumu. F. Kastro politikas mērķis bija mazināt atkarību no ASV. Pēc ASV blokādes izveidošanas abu valstu attiecības strauji pasliktinājās un tika pārtrauktas. 1962. gadā Kubu kā sociālistisku republiku savā aizbildniecībā paņēma PSRS. Pamazām Kuba nonāca pilnīgā PSRS atkarībā un pakļāvās Kremļa diktatūrai. Principā šajā laikā Kuba no daudz maz neitrāla ASV kaimiņa palika par naidīgā bloka pārstāvi un placdarmu iespējamam uzbrukumam ASV. Kuba bija ar mieru pieņemt PSRS kodolraķetes kā iebiedēšanas līdzekli, lai atvairītu jaunu ASV uzbrukumu, ASV savukārt vēlāk saprata tik tuvu (90 jūdžu attālumā no robežas) (1. attēls)3 izvietoto kodolraķešu bīstamību ne tikai kā iebiedēšanas faktoru, bet kā reālus draudus.…
