Vispārpieņemtāko un arī vispārinātāko integrācijas jēdziena skaidrojumu var atrast Svešvārdu vārdnīcā1: Sociālā integrācija ir indivīdu, organizāciju vai valstu savstarpējo attiecību sakārtojums, kas ļauj izvairīties no konfliktiem. Vispārpieņemtam būtu jābūt arī integrācijas skaidrojumam Vikipēdijā2, turklāt tur jau rodams skaidrojums specifiskākais integrācijas jomai – reģionālai integrācijai. Reģionālā integrācija ir process, kurā valstis apvienojas kādā organizācijā lai veicinātu reģionālo sadarbību un samazinātu savstarpējo attiecību spriedzi. Bieži šāda integrācija tiek fokusēta uz barjeru brīvai tirdzniecībai nojaukšanu, palielināt cilvēku, darbaspēka un kapitāla kustības brīvību pār valstu robežām, novērst reģionāla konflikta iespējamību. Šādas reģionālas integrācijas galvenais aspekts gan drīzāk ir ekonomikas iespēju nostiprināšana, ko sekmē arī valstu likumdošanas.
Par šādas – ekonomiski-politiskas – integrācijas sākumu bieži uzskata Eiropas Savienības, jeb tolaik vēl Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanu1951. gada aprīlī.3 Par Eiropas integrācijas integrāciju var uzskatīt arī citas reģionālās organizācijas: Eiropas Padomi, kas dibināta jau 1949. g.4, Rietumeiropas savienība, kas dibināta 1948. g.5, Eiropas Drošības un sadarbības organizācija, kas pastāvēja no 1975. līdz 1995. g.6 Tāpat zināmā mērā Eiropas integrācijā savu devumu dod arī Apvienoto Nāciju Organizācija un Ziemeļatlantijas līguma organizācija.
Taču F. Rutlejsrakstā „Garais ceļš uz vienotību” 7 (un līdzīgu doma ir visai izplatīta) Eiropas integrācijā saskata piecas fāzes (turklāt agrākā no tām ir jau no 1945. gada). Sākotnēji Eiropas integrācijas galvenais virzītājspēks ir Aukstais karš un bailes no padomju draudiem. Taču līdz ar apdraudējuma izjūtas mazināšanos arvien pieaug nacionālo interešu virzīšanās un šķelšanās, kas apdraud jau integrācijā panākto. Turklāt šādas tendences vērojamas ne vien pēc Padomju Savienības iziršanas, kas būtu loģiski, bet arī ikvienā aukstā kara atslābuma periodā.…
