Kurzemes hercogistes dibināšana
Māras zemi nodibināja Rietumeiropas bruņinieki un tirgoņi, ar vācu vadoņiem priekšgalā. Māras valsts piederēja pie vācu-romiešu ķeizaristes, bet galīgā uzvara vienmēr bija Māras bruņinieku rokās, kamēr nepamodās slāvu valstis un vis strauji mainījās. Jau 15.gs. Māras valsts kopā ar Prūsiju cieta smagu neveiksmi un nonāca Polijas atkarībā, un 15.gs beigās bieži maskaviešu uzbrukumi noveda Māras valsts vadoņus pilnīgā bezizejas stāvoklī. Kad ap 1550.gadu iesākās austrumu lielvalstu cīņa par Baltijas piekrasti, neviena vairs nerēķinājās ar Māras valsti kā nopietnu cīņas faktoru. Desmit gadus vēlāk, Māras valsts vadoņi sāka savā starpā izdalīt muižas un apgabalus. Katrs muižnieks un ordeņa ierēdnis, kas prata sagrābt kādu zemes stūrīti, savervēja sev piekritējus un pagādāja tos ar maizi un ieročiem. Situācija bija nekontrolējama. Ordeņa priekšnieks-mestrs Furstenbergs un pēc tam Gothards Ketlers griezās pie vācu ķeizara pēc palīdzības, bet velti. Apkārtnes valstis gan apsolīja palīdzību, bet ar noteikumu, ka Māras valsts pievienosies kādai no tām. Valstī bija maskaviešu, poļu, zviedru un dāņu partijas. Māras zeme bija kā vārošs katls un puse no visiem iedzīvotājiem gāja bojā. Galu galā Māras valsts sašķēlās 4 daļas-dāņu daļa (Piltene un Sāmsala), zviedru daļā (Z Igaunija), poļu daļā (D Igaunija, Vidzeme un Latgale) un Kurzemes hercogistē (Kurzeme un Zemgale).
Pirmais Kurzemes hercogs bija tas pats pēdējais ordeņa mestrs Gothards Ketlers. 1562. gadā nodibināja Kurzemes hercogisti, kas pastāvēja līdz 1795. gadam, tas ir 233 gadus. Pirmais hercogs varēja tikai nodoties valsts uzbūves politikai, bet viņa dēls Frīdrihs un visvairāk Gotharda dēla Vilhelma dēls Jēkabs saprata Kurzemes nozīmi kā starpnieku starp rietumiem un austrumiem, un viņa valdīšanas laikmets ir visslavenākais visā hercogistes pastāvēšanas vēsturē. Kaut šis laikmets nevarēja apmierināt latvju tautas ilgas, jo tā vienmēr atradās apspiestā un vergu stāvoklī, bet hercogs Jēkabs pavairoja latviešu zemnieku labklājību un zināšanas, dažkārt atbrīvojot viņus arī no dzimtbūšanas. Tā laika lielvalstis-Zviedrija, Maskava, Dānija, Holande, Anglija, Vācija, Francija un pat pāvests piešķīra lielu nozīmi labām attiecībām ar Kurzemi. Hercoga Jēkaba niecīgais dēls pazudināja valsts slavu un pilnīgi iznīcināja zemes radušās spējas. Radās Maskavas noteicošā nozīme. Kad 1737.gadā Ketleru hercogu cilts izbeidzās, Kurzeme nonāca muižniecības varā. Pēdējo Kurzemes hercogu Pēteri Bīronu muižniecība piespieda atteikties no varas un nodot zemi Krievijai.
No 233 pastāvēšanas gadiem 81 bija kara gadi ar visām viņu sekām. Hercogu laikā katrs trešais gads bija kara gads, ik 15. gads, bija epidēmijas gads, kamēr apm. 110 gadi bija vāji vai neražas un bada gadi.
…
