„Ojārs Vācietis nav latviešu dzejnieks ar milzum daudzām blīvi pierakstītām rūtiņu burtnīcām azotē. Ojārs Vācietis ir pati Dzeja.
Ojārs Vācietis nav sapņotājs uz literatūras stāvā vai lēzenā jumta kores. Ojārs Vācietis ir paši sapņi.
Ojārs Vācietis nav tādu, tādu, vēl tādu un, protams, arī mīlestības dzejoļu autors. Ojārs Vācietis ir pati Mīlestība.
Viņa bērnības sapņu vējasuns dzejnieku aiznesa vai uznesa tur, kur tikai retajam lemts nokļūt. Jo Ojārs Vācietis- citam dzejnieks, citam vienkārši Ojka- ir Lielums. Lielums nevis lielums. Sāpējis un saucis smaržainā pavasarī, jūnija madarās un bitēs, rudens kastaņos un tukšā, saltā ziemā, cerot, ka tieši tad mēs sadzirdēsim. Un ne tikai mēs. Arī Viņa. Jo Viņai ir tikusi tā mīlestība. Viņai ir tikušas tās sāpes, līdz kurām neviena lapegle vēl nav izaugusi, nevienas kāpnes nav uzbūvētas, kaut arī laime zina, cik pakāpienu līdz mūsu stāvam.
Bet kāpēc jākāpj tik augstu, kāpēc lakstīgalu simfonijas jāmeklē arī ķīvītes dziesmā? Laikam jau tāpēc, ka Ojārs Vācietis neņem tā viegli. Viņai vien pēdu pakutinot, koķeti nebaksta sānā. Arī sirdij- tas nav maigais dzejnieka pieskāriens. Ne Viņas, ne savai sirdij. Tās abas lido augšup- lejup, virpuļu virpuļiem- sals, tveice, uguns, ūdens, vientulība, divtulība, vientulība... un tomēr... tur atkal stāv Viņa. Basām kājām, bet jau pavisam citā mīlestībā. Zinot, ja Viņai tā tika un kopkokam vienā pusē neaugs oša, bet otrā- priedes miza, tā būs tāda, pēc kādas citas sniegdamās neaizsniegsies, kādu lūgdamās neizlūgsies. Jo Tā ir Viņa mīlestība.” Inguna Cepīte [5:5]
Par sava referāta pamatu izmantoju Ojāra Vācieša krājumus: Antracīts– 1978, Vācietis O. Izlase– 1981, Es libris– 1988, Si minors– 1982, Tuvums– 2003.…
