L.A.Seneka "Vēstules Lucīlijam par ētiku" analīze

Kopsavilkums
Senekas apceres „Vēstules Lucīlijam par ētiku” ir pamācoša rakstura, tās rakstītas ļoti izteiksmīgā stilā. Senekas atzinumus atdzīvina gan ik pa brīdim atkārtotā uzrunas forma, gan improvizētie dialogi(filozofs pats izvirza jautājums un pats sniedz arī atbildes), gan reizēm kāda emocionāla, esejiska atvirze, gan, protams, daudzie argumentācijai izmantotie piemēri no ievērojamu personību dzīves, Romas sadzīves un kultūras kopumā.
Veikt analīzi nebija grūti, jo vēstulēs skartajās tēmās varēja atrast analogu mūsdienām problēmu un daudzas pastāv arī mūsdienās tieši tādas, kā Seneka aprakstījis. Apcere ir veltīta mācībai par tikumiem, tomēr daudzas no Senekas rakstītajām vēstulēm draugam Lucīlijam ir diezgan piesātinātas ar teorētiskajiem atzinumiem, kas ieskicē arī filozofa uzskatus gan par dabu, gan retoriku. Seneka ieskicē mītisku sabiedrības attīstības ceļu, cieši to saistot ar ētiku. Seneka nevērsās prer politiku, bet paļāvās uz cerībām, ka atbildes uz visiem jautājumiem sabiedrība varēs sniegt filozofijā un reliģijā. Arī viņš pats visas atbildes saistīja ar filozofiju.
Senekas vēstules lasīt bija ļoti viegli un patīkami, katrā vēstulē bij kada vieda doma, pamacība, bija arī tādi viedokļi, kuriem nepiekritu. Kopumā autoram ir bagāta valoda, bet viņš mēdz arī pateikt ko domā, bez aplinkiem.
…