Mācību darba attīstības gaitā ir radītas dažādas lasīt mācīšanas metodes.
Latviešu ābeces mācības un lasītprasmes mācīšanas metodika ir izgājusi garu attīstības ceļu.
No 18.gs. beigām līdz 19.gs. pēdējam ceturksnim latviešu ābeces mācība balstījās un pamatojās uz vācu pedagogu teorētiskajām atziņām un pieredzi. Vācu tautības mācītāji bija pirmie, kas sastādīja latviešu ābeces, bet tajās netika ņemtas vērā latviešu valodas fonētiskās un grafiskās īpatnības.
Latviešu valodas mācīšanas metodikas problēmas pirmais sāka risināt G.F.Stenders (1714-1796), latviešu valodas pētnieks un ievērojams pedagogs. Viņš sarakstīja divas ābeces- “Jauna ABC un lasīšanas mācība” (1782) un “Bildu – Ābice”(1787), bet trešajam izdevumam 1797.gadā tika pievienoti metodiski norādījumi “Tā mācība, kā tie skolmeistari pēc šo jaunu ABC tiem skolas bērniem to lasīšanu it viegli var iemācīt”.
G.F.Stendera ieteiktajiem paņēmieniem lasītprasmes apguvē bija raksturīgs tas, ka viņš mēģināja burtošanu tuvināt skaņošanai.
Visu lasītmācīšanas periodu Stenders iedalīja sešos posmos, kuros jāveic šādi uzdevumi:
jāiemāca mazie burti,
jāiemāca lielie burti,
jāmāca patskaņus atšķirt no līdzskaņiem,
jāliek bērniem burtot,
jāmāca lasīt grūtākos vārdus,
jāmāca lasīt kopā.…