Latgales plānošanas reģionu veido Balvu, Daugavpils, Ludzas, Krāslavas, Preiļu un Rēzeknes rajoni un Rēzeknes un Daugavpils pilsētas. Kopējā reģiona platība sastāda 14 547 kvadrātkilometri, kas ir 22,52 % no visas Latvijas teritorijas. Latgalē 2001. gadā dzīvoja 381 912 iedzīvotāji, t.i., 16,14 % no visas valsts iedzīvotājiem. Reģionā atrodas divas lielpilsētas, no kurām viena, Daugavpils, ar 114 131 iedzīvotājiem ir otrā lielākā pilsēta valstī.
Latgales reģions ir izvietots valsts Austrumos un tā atrašanas vieta ir visai izdevīga ģeogrāfiski. Rietumos tas robežojas ar Vidzemes un Zemgales plānošanas reģioniem. Reģiona Austrumu un Dienvidu robežas vienlaicīgi ir arī valsts robeža – austrumos ar Krievijas Federāciju un Baltkrievijas Republiku, kas ir arī ES ārējā sauszemes robeža, Dienvidos – ar Lietuvas Republiku. Vēsturiski ir veidojusies laba satiksme ar lieliem centriem kaimiņvalstīs.
Latgales dabas raksturu visvairāk ietekmē virsmas reljefs. Paugurainās , ezeriem bagātās Latgales un Augšzemes augstienes – vidus un dienviddaļā un viļņotās purvainās Austrumlatvijas un Mudavas zemienes – rietumos un ziemeļos nosaka reģiona dabas ainavas.
Latgales reģiona dabu raksturo zilie ezeri – Rāznas ezers, Lubānas – lielākais Latvijā, Drīdzis- dziļākais(65m), Ežezers- salām bagātākais, kā arī 972 ezeri un ūdenskrātuves, no kurām 72 ūdenstilpnes ir ar platību virs 100 ha un 351 ūdenstilpnes ar platību no 10 līdz 100 ha (Latvijā kopējais ezeru skaits – 2256). Lielākā daļa reģiona ezeru ir eitrofi ar augstu produktivitāti. Latgale līdz ar to ir ezeriem bagātākā Latvijas daļa un tradicionāli tiek uzskatīta par zilo ezeru zemi; kalni – Lielais Liepu kalns 289m – augstākais Latgalē, Mākoņkalns – ar senās ordeņa pils mūra pamatiem, Sauleskalns ar plašo augstienes panorāmu, lielākie Latvijas purvi – Teiču purva rezervāts, Lubāna ieplakas purvu masīvs – ar putnu ligzdošanas vietām un senajām cilvēku apmetnēm, Strūžānu kūdras purvs, daudzie dzērveņu un purvu liegumi, Nagļu dīķi – lielākie Baltijā, zvejas un zivsaimniecības iespējas daudzajos ezeros un ūdenskrātuvēs ar plaužiem, līdakām, asariem, raudām, zandartiem, karūsām, zušiem, sīgām, repšiem, salakām, vīķēm; lielākā daļa upju savus ūdeņus nes uz Daugavu, kas ir Latgales robežupe ar neskarto Daugavas loku ieleju augštecē, Pļaviņu HES lejtecē, kas ir svarīga kultūrvēsturiska un ekonomiska attīstības ass mūsdienās, mazās upes- Rēzekne, Malta, Dubna, Aiviekste ar hidroelektrostacijām, dzirnavu dīķiem - Felicianovas, Viļānu, Indricas, Spruktu HES, kas veido vietējo lauku kultūrainavu. Latgales reģiona mazajām upēm jau no seniem laikiem ir bijusi liela kultūrvēsturiska un saimnieciska nozīme; vairāk kā trešdaļa no Latgales – meži ar ļoti atšķirīgu sugu sastāvu, produktivitāti, izvietojumu; pārsvarā lauksaimniecības ainavām(gandrīz 2/3 teritorijas) ir liela loma bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā ar baltā stārķa , mazā ērgļa dzīves vietām, ir tradicionāla dzīves vide lielai daļai latgaliešu.
Austrumlatvijas klimats ir līdzīgs pārējai Latvijai, tomēr raksturojas ar mazāku nokrišņu daudzumu, ilgāku veģetācijas periodu, aukstākām ziemām un siltākām vasarām, ievērojamām iekšējām atšķirībām, kas kopā ar ļoti lielo augšņu dažādību nosaka dažādos lauksaimniecības specializācijas virzienus.
Unikālās mitro mežu ainavas Lubāna līdzenumā, Ziemeļlatgalē ir Eiropas nozīmes perspektīvas dabas saudzējamas teritorijas, ezeraines paugurainā ainava ir pamats Adamovas, Istras, Soloja, Drīdža, Cirīša, Silenes, Medumu, Sventes, Saukas, Daugavas loku dabas parku, Ezernieku, Augšdaugavas, Augšzemes aizsargājamo dabas ainavu izveidei. Daudzie saglabājušies laukakmeņi, no kuriem Nīcgales ir lielākais Latvijā, purvu un dzērvenāju liegumi, no kuriem Teiču rezervāts ir lielākais, daudzās ezeru salas, meža apgabali ar saglabātiem liepu, ozolu mežiem priecēs neskartās dabas cienītājus. Tā ir mūsu bagātība nākamībai. Latgales dabas retumi vēl nav izpētīti un gaida savus atklājējus.
Teritorijas neviendabīgā ģeoloģiskā uzbūve un veidošanās apstākļi radījuši dažādību minerālresursu jomā. Latgalē atrodas lielākās Devona laika māla, dolomīta atradnes, kūdras iegulas – līdzenajā daļā, ievērojamas smilts grants atradnes – augstienēs. Daļa šo bagātību tiek intensīvi izmantotas, citas vēl gaida detālu izpēti. Latgalei raksturīga maz piesārņota mozaīkveida ainava, kas paver iespējas ekoloģiski tīru ražotņu un ekotūrisma attīstībai.
Dabas resursu un it īpaši bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu galvenokārt nodrošina aizsargājamo teritoriju tīkls un sugu aizsardzība ārpus aizsargājamām dabas teritorijām. Kopumā Latgales reģionā ir 53 valsts nozīmes īpaši aizsargājamās dabas teritorijas un 159 (bez Preiļu raj. dižkokiem) dabas pieminekļi.
Vislielākais īpaši aizsargājamo dabas teritoriju īpatsvars ir Daugavpils rajonā, jo Daugavpils un Krāslavas rajonā atrodas Augšzemes aizsargājamo ainavu apvidus (20419ha), Augšdaugavas aizsargājamo ainavu apvidus (2500ha), dabas parks Daugavas loki (7922,6ha). Latgalē ir liels arī vietējās nozīmes aizsargājamo dabas teritoriju un objektu skaits. Latgales teritorijā ir daudzi unikāli dabas pieminekļi.
Latgales vēsture ir maz izgaismota, bieži sagrozīta vai noklusēta, un tam par pamatu ir ilglaicīga atšķirīgā teritorijas attīstība. Tagadējā Latgale jau kopš seniem laikiem ir latgaļu apdzīvota zeme. Daugava – sens, ērts tirdzniecības ceļš, tāpēc latgaļiem bija sakari ar romiešiem, bizantiešiem, arābiem.
Latgale ir gandrīz viena ceturtā daļa no Latvijas. Vēsturiski Latgale apzīmē visu Latviju uz austrumiem no Daugavas, no lībiešu cilts robežas līdz slāvu robežām. Senā Latgale (tagadējā Vidzeme un Latgale), esot poļu pakļautībā 16. gs. saucās par „Pārdaugavas Hercogisti”. Latgales 150 pilskalni vēl tagad liecina par nocietinātām novadu pilīm, kurās valdīja pašu zemes vecākie, kungi un lielkungi, kur atsevišķi novadi dzīvoja turībā un labklājībā.
10. – 12.gs. tagadējā Latgales teritorija ietilpa Jersikas un Atzeles valstīs. 12. gs. beigās – 13.gs. sākumā šīs valstis nonāca vācu krustnešu rokās un tika iekļautas Livonijā - latgaļi, kurši, daļa zemgaļu un līvi. Latgaļu zemes austrumus sagrābj Krievijas feodālās valstis – Pleskava, Novgoroda un Polotska, dienvidu zemes nonāk Lietuvas pārvaldībā. …
