Latviešu fotogrāfs Egons Spuris

Egons Spuris mēģināja arī vārdiski formulēt savas darba metodes būtību. 1970. gadu beigās viņš rakstīja: "Šā gadsimta (19. - 20. gs. - I.B.) mijā, strauji veidojoties un uzplaukstot rūpniecībai, no laukiem ieplūda darbaspēks. Pilsētas nomalēs būvēja strādnieku rajonus, kurus Vilis Lācis romānā "Piecstāvu pilsēta" nodēvēja par "proletariāta kazarmām". Nekā skaista, iemīlama jau šeit nava. Var aprast, saprast un varbūt pieņemt šo vidi kā savu. Skarba vide veido stiprus cilvēkus, šeit izaugusi liela tā mūsu tautas daļa, kuru mēs šodien godbijīgi pieminam. Daudzi, kā nu kurais mācēdams, stāda ziedus un kokus akmens spraugās, sargādami tos vairāk nekā Botāniskajā dārzā svešzemju retumus. Cilvēks spēj apgarot vidi, arī šos akmens mūrus. Diemžēl mēdz būt arī otrādi. Vēl varētu rakstīt bez gala. Arī mans vectēvs, iebraucis no Mežotnes pagasta, iedibināja manu piedzimšanu un palikšanu šajās "kazarmās" līdz šai baltai dienai. Tā nu es jau 25 gadus paretam fotografēju un apmēram 10 gadus paretam kopēju fotogrāfijas par šo tēmu. Manās fotogrāfijās nav ne vēsturiskās, ne pilsētbūvnieciskās, ne sociālās, arī ne cilvēciskās izpētes konsekvences. Vienam autoram nav viņa spēkos aptvert šo tēmu pilnā mērā un visos aspektos. Šīs fotogrāfijas ir manu izjūtu, noskaņu un atmiņu fragmenti. Jā, tā varētu būt mana parāda daļa. Krāju sava rajona noskaņas, fragmentu raksturus, mazas dvēselītes."
Egons Spuris nodrošināja savu jūtu pārtapšanu pārliecinošā vizuālajā tēlā, balstoties uz sev tuvo, pieejamo, reālo, tukšo pilsētvidi ar tajā sastopamo praktiski neizsmeļamo sižetu, motīvu un detaļu daudzveidību. Viņš agrāk par citiem fotogrāfiem atklājis šāda redzējuma vērtību. Varbūt tāpēc tagad ir notikusi tāda kā parāda atdošana māksliniekam un viņa melnbaltajās fotogrāfijās iemūžinātā proletāriskā Rīga iecelta Latvijas Kultūras kanona statusā.
…