Ievads
Izvēlētā kursa darba tēma ir latviešu literatūras interpretācija kino 20.gadsmita 60.gados. Šo tēmu ir īpaši interesanti apskatīt, jo padomju laikmeta apstākļos gan literatūra, gan kino ir veidojušies padomju ideoloģijas ietekmē, kas rada šo savdabīgo problēmu idejas pārnesē starp literāro darbu, scenāriju un kino. Šis darbs turpina pētījumu par 50.gadu literatūras interpretāciju kino, tāpēc ir interesanti vērot literatūras un kino attiecību attīstību 60.gados, kuri nāk ar savā ziņā pilnīgi jaunu politisko un ekonomisko situāciju.
Veidojot šo darbu, es vēlos iepazīties ar literatūras darbu interpretāciju 20.gs. 60.gadu kino, to izpausmēm un attiecībām ar pastāvošās iekārtas prasībām, kā arī analizēt literārā darba pārtapšanu kino un izmaiņas, kas radušās šajā procesā.
Kursa darba galvenais mērķis ir izveidot literārā darba autora un režisora subjektīvā skatījuma salīdzinājumu, kas ir pakļauts noteiktām laikmeta prasībām un ideoloģijai, apskatot, kā tas tiek paveikts literārajā darbā un kā – izmantojot vizuālos un skaņas izteiksmes līdzekļus kino. Šis darbs ir nozīmīgs, jo pašlaik ir samērā maz pētīta literatūra un materiāli par 20.gs.60.gadu kino Latvijā no mūsdienu skatupunkta.
Šī darba veikšanai izmantotās metodes ir literatūras avotu analīze, sistematizācija un literatūras, kā arī kino interpretācija.
Kā galvenos avotus latviešu literatūras interpretācijai kino 20.gs.60.gados izvēlējos pirmo reālistisko latviešu romānu, proti, Reiņa un Matīsa Kaudzīšu „Mērnieku laiki” (1879) ar tāda paša nosaukuma ekranizāciju (1968, režisors V.Pūce, scenārija autors J.Kalniņš) un Andreja Upīša romāna „Smaidoša lapa” (1937) nodaļu ekranizējumu „Pie bagātās kundzes” (1969, režisors un scenārija autors – L.Leimanis), jo šie literāri darbi pārstāv dažādu laikmetu literatūru, taču ir vieni no 60.gadu nozīmīgākajiem ekranizējumiem, kuri atklāj pārmaiņas, kas rodas literārajam darbam pārtopot kino, kurā atspoguļojas 60.gadus vērtību sistēma, ietverot 60.gadu politisko situāciju, kas ir ietekmējušas un veidojušas režisora subjektīvo skatījumu.
KULTŪRAS DZĪVE LATVIJĀ 20.GADSIMTA 60.GADOS
60.gadi Latvijas vēsturē ir samērā pretrunīgs posms, kas iezīmējies pasaules vēsturē ar komunisma celtniecības idejas aktualizāciju un ceļu pretī gaišajai nākotnei, N.Hruščova kukurūzas reformu, cenzūras pastiprināšanos, Kubas krīzi, kas teju izraisīja globāla mēroga katastrofu, un turpinājās ar L.Brežņeva nonākšanu PSKP CK sekretāra amatā, kas realizē konservatīvāku politiku un kura darbība pakāpeniski pietuvina to ideoloģisko situāciju 70.gados, kas ieguvusi apzīmējumu „stagnācija”. Tomēr 60.gadi bija arī ļoti auglīgi radošajā jomā, kurā par spīti cenzūrai, māksla varēja iziet ārpus sociālistiskā reālisma slavinošajiem rāmjiem un, pateicoties nenoteiktajai komunisma celšanas idejai, atļauties brīvību tādā mērā, kāda pirms tam, respektīvi, 40.-50.gados, nebija iespējama. LPSR literatūrā ienāca tādi rakstnieki un dzejnieki, kā Imants Ziedonis, Ojārs Vācietis, Zigmunds Skujiņš, Regīna Ezera u.c., arī dzejas popularitāte pieauga un savu kulmināciju sasniedz 60.gadu otrajā pusē (te būtu minamas arī 1965.gadā aizsākušās Rainim veltītās Dzejas dienas)1. Kopumā, kultūras dzīve, lai arī ideoloģijas ietekmē un cenzūras uzraudzībā, progresēja, arī zinātne strauji attīstījās un kļuva par dominējošo virzītājspēku radošo un intelektuālo sabiedrības slāņu pārstāvjiem.2…
