Pirmo grāmatu latviešu valodā – protestantu mācītāju mesu pierakstus sadedzināja 1525. gadā, tautai nedodot lasīt, un tieši šo gadu pasludināja par latviešu grāmatniecības sākuma gadu. Tādas literatūras, kāda ir mums, latviešiem, citur nav. Katru latviešu literātu mērām pēc vienas olekts – ja autors spēj runāt par Mūžību un Nāvi, tikai tad tas ir ģeniāls vai vismaz ievērības cienīgs! Mēs esam maza tauta, bet tieši tāpēc mūsu domas atvēziens ir milzīgs. Cita mēroga mums nemaz nedrīkst būt. Plašākā nozīmē mums neinteresē mīlasstāstiņi vai trilleri. Ir uzskats, ka detektīvus rakstīt skaitās pazemojoši, lai arī tos ļoti lasa vienkāršais lasītājs. Tieši tāpēc latviešu literāti, vēl neuzsākuši rakstīt, jau raksta Mūžībai. Kad grāmatas iznāk, latviešu literatūras kritiķi vienmēr norāda uz rakstītāju zemo domas lidojumu. Ej, nu nokļūsti līdz Mūžībai...
Latviešu literatūras lasītāji diemžēl arī noveco. Cītīgāku lasītāju, tādu tanti pusmūža gados, vairs neaizrauj tas, ko raksta jaunie literāti. Metuzālisma sindroms iespaido rakstniekus – viņi tad nu arī vairāk gremdējas pagātnē un raksta dzimtas vēstures.
Trešā mūsu literatūras visjaukākā pazīme ir vārdu kari starp Latvijā dzīvojošajiem rakstītājiem un trimdas latviešu literātiem. Tagad, kad atvēries dzelzs priekškars, mēs sākam pamazām tuvināties. Bet vairāk nekā piecdesmit gadu no padomju okupantiem izglābušies un pasaulē aizdevušies latviešu literāti uzskatīja, ka padomizēti bija visi etniskajā Latvijā palikušie rakstītāji, kas ar vārdu kalpoja okupantu režīma slavināšanai. Latvijā palikušie, savukārt, atļāvās aizrādīt, ka trimdinieki nebeidz aprakstīt vaidus par izdzīšanu no Paradīzes Latvijas un apjūsmo baltos bērzus, patriarhālo tēva sētu, kura padomju laikā izputināta. Sentimentāls nacionālisms ir atbaidījis ikvienu, bet tas kādu laiku vējoja mūsu literatūrā.
Kas raksturo latviešu literātus? Tā ir mūsu tieksme jau no dzejnieka Raiņa un dekadentu laikiem mainīt latviešu literatūru! Vai mūs ir skāris būra efekts, tāds ieslodzījuma efekts, to rādīs laiks. Būrī piecdesmit okupācijas gadus pārtikām no esošā, un tomēr ne! Latviešu literātiem bija jāmācās melot vai klusēt, vai nav briesmīgi?
…
