Latviešu mitoloģija. Velns

Velns esot melns, pār visu miesu spurains, ar platu galvu, stāviem ragiem, sarkanām, degošām acīm; tam esot kuprains deguns, līki nagi, govs aste. Viņa svārki esot sarkani, taisīti pēc vācu modes. Tas staigājot visur apkārt un pinoties ar burvjiem un raganām, tiem naudu, labību u.c. mantas nesdams. Tas varot acumirklī pārvērsties, kurā miesā un sējā gribēdams: tas rāpojot kā ķēms pa kapsētām un tumsām baidot cilvēkus kā spoks. „Tīri vai jānodrebinās, tādu briesmoni ieraugot!
Bet vai Velns maz ir tik melns? Tautas garamantas rāda, ka Velns ne tikai spēj pārvērsties dažādās būtnēs (izņemot gaismas sajaucēju gaili, kuru izdzirdot viņam jāņem kājas pār pleciem), bet arī to, ka aiz viena un tā paša Velna vārda slēpjas vairākas visai atšķirīgas būtnes. Atceries: arī Dievs ir citāds pasakās un teikās, citāds – tautasdziesmās. Bez Velna atnestajām dūņām Dievs nemaz nebūtu varējis pasauli izveidot – nebūtu bijis no kā radīt. Jo Dievam tikai tā dzīvības dvaša, bet Velnam – viela.
Velns agrāk bijis pazemes un veļu valdnieks, uz to norāda pats vārds „velns”, kas cēlies no vārda „velis”. Pasakās aprakstīta Velna pazemes pils, uz kurieni viņš aizveda nolaupītās meitas un kalpus. Bet šim mājoklim maz līdzības ar elli. Senā Velna mitekļus vēl šobaltdien palīdz atrast vietvārdi, kuros saglabājies Velna vārds, - Velna purvs, Velna ala, Velna atvars, Velnezers u.tml. Viņš mitinājies arī rijas krāsnī – vietā, kur, pēc senču ticējumiem, mājojoši veļi. …