Latviešu tauta, manuprāt, ir tauta, kurai ir paveicies. Un tā nav tikai veiksme, bet arī griba, kuras rezultātā mēs, latvieši, mazā tauta, pastāvam. Un ne tikai eksistējam šajā modernajā pasaulē, bet dzīvojam kā brīva, neatkarīga un lepna tauta. Bet daudz senu, varonīgu tautu diemžēl vairs nav. Drošsirdīgie goti, kas kādreiz ieņēma seno Romu, ir izgaisuši bez miņas. No vandāļiem un burgundiem ir pāri palikuši tikai dažu apgabalu nosaukumi – Andalūzija Spānijā un Burgundija Francijā. Lielā ģermāņu tauta – franki – atstājuši tikai savu vārdu – Francija. Tā tas noticis arī ar daudzām citām tautām. Latviešu kareivīgo brāļu tautu, senos prūšus, vāciešiem gadu simteņu gaitā izdevās pārvācot. Prūsija deva vāciešiem vēlāk viņu labākos karavīrus, un 19. gadu simtenī tā apvienoja lielāko daļu vāciešu vienā valstī.
Arī latviešu tauta cieta lielus zaudējumus gadu simteņu ilgajās cīņās, bet viņa nepadevās un izturēja. Tāpēc ir gods būt par šīs tautas locekli. Mūsu uzdevums, lai kur mēs atrastos, ir cīnīties par mūsu tautas pastāvēšanu un viņas tiesībām tāpat, kā latviešu rakstnieki un dzejnieki cīnījās, cīnās un cīnīsies. Vienmēr, lai arī kas ar mums notiktu. Nelaimīgi ir cilvēki, kam nav šādu lielāku mērķu.
Kur latviešiem radies šis spēks izturēt un beigās uzvarēt? Tas nav bijis tikai viņu roku un muskuļu spēks vien, bet lielā mērā viņu spēcīgais gars un gaišais prāts, kas īpaši izpaudies mūsu tautas augstākajiem prātiem – latviešu rakstniekiem un dzejniekiem. Cilvēkiem, kas bezbailīgi, ar visu sirdi un dvēseli un, jā, varētu teikt, arī viltīgi vadīja latviešu tautu uz ceļa, kas palīdzēja izkopt un sargāt Latvijas brīvības domu. Mēs nezinām otras tautas, kam būtu tik daudz senu dziesmu, teiku un pasaku, ticējumu un sakāmvārdu, mīklu un parunu, kur ielikta senā tautas gudrība un vērojumi. Nav daudz tautu, kas tā centušās pēc skolām un izglītības kā latvieši, jo mūsu senči jau tolaik, kad latvjus aizvien vēl centās apspiest, izprata un saprata izglītības lielo nozīmi. Jo tas ir vienīgais veids, kā var dzīvot pilnvērtīgu un garīgu dzīvi. Mēs par to varam būt lepni.
Protams, nenoliegsim – dažs rakstnieks un dzejnieks vairāk iesējis brīvības domas sēklu, dažs mazāk. Kāds biežāk laistījis šos trauslos un neaizsargātos stādus, cits retāk. Bet tik un tā ar kopīgiem spēkiem mūsu latviešu talanti ir paveikuši daudz – tik daudz, ka mums būtu jānoliec galvas viņu priekšā.…