Latvieši vienmēr lielu vērību veltījuši cilvēka garīgajai pasaulei, viņa attieksmei ne tikai pret apkārtējo telpu, bet arī pret aizkapa dzīvi. Izjūta, psiholoģiskā nepieciešamība ne tikai pēc lietderības, bet arī pēc skaistuma, radošuma un harmonijas.
Nacionālā savdabība latviešu memoriālajā mākslā ir viens no latviešu garīgās kultūras materiālajiem izpausmes veidiem. Tā ir garīgi izjūtama, vārdos nereti grūti izskaidrojama, varbūt ne katram izprotama. Tā arī Brāļu kapos – ja seno paaudžu iedzimtie, tautasdziesmās nodotie morāles, ētikas un estētikas principi visiem cilvēkiem nav gluži izprotami vai zināmi, var sajust to, ka it visam gan izkārtojumā, gan skulptūrās attēlotajā, gan materiāla izvēlē ir liela nozīme, kas sakņojas gadu tūkstošu tradīcijās izkoptajā tautas ētiskajā un estētiskajā filozofijā.
Nacionālā savdabība latviešu memoriālajā mākslā īpaši izpaudās 20. gs. 20.-30. gados, kas bija nozīmīgs posms latviešu tautas vēsturē (Pirmais pasaules karš, Latvijas atbrīvošanas cīņas). 1920. gadā beidzās ne tikai ieilgušais militārais un politiskais konflikts, bet tas arī vainagoja vairāk nekā tūkstoš gadu ilgos tautas pacēlumu tika atjaunota kara gados izpostītā tautas saimniecībā, strauji uzplauka tautas garīgā kultūra, tika radīti daudzi mākslas darbi, pieminekļi, kas kļuvuši par latviešu nacionālās mākslas klasiku, tai skaitā, protams, Brāļu kapi. Savu talantu tiem veltīja gan Andrejs Zeidaks, gan Pēteris Feders, gan Kārlis Zāle.
Iedziļināšanās latviešu memoriālo ansambļu nacionālajā savdabībā ir pastaiga pa vēl neatklātām izziņas takām. Temata īpatnība, arheoloģisko, vēsturisko un literāro avotu bagātība, kas to daļēji atklāj, bet tiešu atbildi par nacionālo savdabību nesniedz, liek pieņemt uz autora hipotēzēm pamatotu izziņas ceļu. Diskutējams arī jautājums, vai nacionālā savdabība ir etniska latviešu garīguma izpausme un cik spēcīga ir citu tautu filozofijas integrēšanās latviešu garīgajā pasaulē. …
