Latviešu strēlnieku bataljoni Krievijas armijas sastāvā (1915.-1916.), to izveide un darbība

Baltijas tautas varēja cerēt iegūt autonomiju tikai lielas starptautiskās katastrofas rezultātā. Šādai katastrofai priekšnoteikumu radīja kāda serbu studenta – terorista 3 pistoles šāvieni 1914. gada 28. jūnijā, nogalinot Austro – Ungārijas impērijas troņmantnieku, lielhercogu Franci Ferdinandu. Austro – Ungārija izmantoja šo incidentu, lai pieteiktu karu ienīstajai, mazajai Serbijas karalistei. Simpatizējot Serbijai un uzskatot par visu slāvu tautu vienotāju un aizstāvi, Krievija 29. jūlijā izsludināja vispārējo mobilizāciju, kas apdraudēja arī Austro – Ungārijas sabiedroto Vāciju. Vācija protestēja, bet Krievija mobilizāciju turpināja. 1. augustā Vācija pieteica Krievijai karu. 6. augustā sekoja Austro – Ungārijas kara pieteikums, bet pēc tam – Turcijas. Lielbritānija, Francija un Japāna kļuva Krievijas sabiedrotās. Baltijas telpu tās ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ jau pirmajās dienās ierāva kara mutulī. Pirms tam, miera laikā Baltijas telpā atradās sestā daļa visu Krievijas impērijas kājnieku un devītā daļa kavalērijas spēku.
Jau 1914. gada 27. jūlijā Valmieras, Cēsu un Valkas apriņķī sāka iesaukt 1909. – 1913. gada rezervistus, bet vēl 29. jūlijā Rīgas laikraksti zīlēja, vai būs karš, vai miers, un ticēja diplomātu spējām karu novērst. 30. jūlijā Baltijas zemēs izsludināja vispārējo mobilizāciju. Vidzemē pasludināja karastāvokli, iesauca arī zemessargus. Nākamajās dienās karastāvoklim pakļāva visus pierobežas apgabalus.
Krievijas militāro resoru Baltijas guberņā vispirms interesēja mobilizāciju gaita un rezultāti. Vispārējā mobilizācija Latvijā norisēja bez ekscesiem un aizkavēšanās. Retais aizdomājās, cik posta un ļaunuma karš sagādās Latvijai un tās iedzīvotājiem, tautas saimniecībai, kultūrai un izglītībai. Ļoti daudzi vadījās no mānīgā iespaida par Vācijas un tās sabiedroto ātru satriekšanu. …