Latviešu tautas tērpi

Tautastērpu attīstībā atspoguļojas tautas daudzie gadu tūkstošu vēstures procesi, sākot no mūsu ēras pirmajiem gadsimtiem, kad pašreizējās Latvijas teritorijā baltu un somugru ciltis – kurši, zemgaļi, latgaļi, sēļi, lībieši, līdz pat tautastērpu valkāšanas beigu posmam – 19.gs 2. pusē. Tautastērpos atspoguļojās dažādu tautu etniskās, materiālās, sociālās un ģimenes attiecības. Tajos var saskatīt valkātāju vecumu, turīgumu, tradīcijas un kaimiņu tautu kultūras sakarus un mijiedarbības.
Tautastērpu bagātais ornaments un gaumīgais krāsu salikums ir neizsmeļams avots lietišķās mākslas meistaru jaunradē.
Latviešu – lībiešu tautastērpi veidojās kā lauku ļaužu – zemnieku, zvejnieku, amatnieku apģērbs. Tas bija piemērots attiecīgajam nodarbošanās veidam, ikdienai, godiem un svētkiem, klimatiskajiem apstākļiem – gadalaikiem.
Latviešu un lībiešu tautastērpu galvenās sastāvdaļas, siluets izveidojās aptuveni 13.gs. Feodālisma laikmetā tautastērps mainījās lēni, zemnieces pašas mājās darināja apģērbu no savā saimniecībā ražotā materiāla. Pirka vienīgi rotaslietas, dažkārt arī galvassegas un apavus. Straujākas pārmaiņas apģērbā radīja kapitālisms ar rūpniecības uzplaukumu, rosīgajiem tirgiem un ļaužu migrāciju.
Liela daļa no 19. gs. oriģinālajiem goda tērpiem, kas nonākuši muzejos, nav radušies vienas paaudzes mūža laikā, bet veidoti no dažādos periodos darinātiem, pat gadsimtu vecām apģērbu daļām, jo pēc tradīcijas iepriekšējās paaudzes savus nenovalkātos goda apģērbus un piederumus atstāja mantojumā bērniem, mazbērniem, kuri tos lietpratīgi apvienoja ar jaundarinātajām tērpa daļām vienotā ansamblī.…