Pirmie cilvēki, kuri aizsāka tekstilapstrādi, ir tie, kas ilgos gadsimtos skalu gaismā zemās dūmistabās, nezinot cēlo vārdu „radīt”, darīja savu ikdienas darbu. Sievas auda palagus, lakatus, dvieļus, segas – visu, kas nepieciešams saimniecībā. Turpat līdzās jaunas meitas izšuva sev goda kārtu, bet meitēni no dzīparu pārpalikumiem adīja savu pirmo cimdu pāri vai auda jostu, ko, pēc daudziem gadiem tautās ejot, apsies ap vārtu stabu vai ar to rotās līgavas pajūga ilksi. Tā, mātes drošo roku vadītas, mazās meitenes nemanot ieauga savas sētas, sava novada tradīcijās. Aušana ir viens no koptākajiem latviešu amatiem, un, pārcilājot muzeju fondu krājumus, ar bijību un apbrīnu aplūkojami nemācīto lauku sievu darinājumi, kas atmirdz tādā rakstu un krāsu bagātībā, ka mēs – skolotie – vēl daudz ko no tiem varam mācīties. Vispirms jau amata kultūru. Katra namamāte par savu goda pienākumu uzskatīja pašas spēkiem apgādāt saimi. Kaimiņiene mācījās no kaimiņienes, māte skoloja meitu, mācīšanu sākot ar vienkārtni un beidzot ar 6 līdz 8 nīšu drelli.…