Latviešu valoda un tās vēsture

Valoda ir cilvēku sabiedrībā izveidojusies artikulētu skaņu un to nozīmīgu saistījumu sistēma, ko lieto sabiedrības locekļu domu un jūtu izteikšanai un savstarpējai saziņai. Uz valodas pamata galvenokārt veidojas domāšana, un valoda arī izpauž un nostiprina domāšanas rezultātu. Valoda ir radusies un var rasties tikai cilvēku sabiedrībā. Valoda ir viena no raksturīgākajām iezīmēm, kas atšķir cilvēku no dzīvnieka. Valodas primārā un galvenā forma ir mutvārdu runa, ko veido artikulētu skaņu kopums – valodas zīmes (vārdi, to saistījumi, kas gan runātāja, gan runas uztvērēja apziņā ir signāli, kuri saistās ar noteiktu nozīmi).
Sākumā cilvēki sazinājās ar žestiem, ķermeņa kustībām, neartikulētām skaņām. Valodas izcelšanās saistāma ar jautājumu par cilvēku izcelšanos. Valodas rašanās nosacījumi bija sabiedrības nepieciešamība, kolektīvais darbs, kā arī bioloģiskie un fizioloģiskie nosacījumi. Valoda izauga no vajadzības cilvēkiem sazināties ar citiem cilvēkiem, lai veiktu darba sadali un organizāciju pirmatnējā sabiedrībā.
Dzimtā valoda ir ļoti nozīmīga cilvēka domāšanas un intelekta attīstībā. Svarīga ir skolas pirmmācība dzimtajā valodā.
Daudzi cilvēki bez dzimtās valodas iemācās arī vienu vai vairākas citas valodas. Ja aktīvi lieto divas valodas, veidojas divvalodība, ja vairākas, - vairākvalodība.
Indivīda valodas kultūra ir prasme izvēlēties vislabāk atbilstošos, izteiksmīgākos valodas līdzekļus atkarībā no runas situācijas, klausītājiem vai sarunbiedra un no runas vai raksta satura un mērķa.
Valodas kultūra ir cieši saistīta ar sazināšanās kultūru vispār. Stāja, izturēšanās sarunas laikā ietekmē sarunas biedru ne mazāk kā runātais vārds.
Valodas kultūras augstākā pakāpe ir pilnīga literārās valodas un tās funkcionālo stilu pārvaldīšana, runas meistarība. Tā nav šķirama no augstas domāšanas kultūras, to nosaka personības inelektuālais un emocionālais briedums, apzināta savas valodas izkopšana.…