Latviešu valodas attīstība

Valoda ir cilvēka kā sabiedriskas būtnes būtiska pazīme, kas atšķir viņu no pārējās dzīvās pasaules.
Valoda kopā ar domāšanu veido vienotu veselumu un nav atdalāmas viena no otras.
Domas veidošanas un izteikšanas galvenais līdzeklis ir spriedumi. Kad spriedums iemiesojas dažādu valodu teikumos, tas sastopas ar konkrētas valodas īpatnībām leksiski semantiskā, morfoloģiskā un sintaktiskā ziņā. Tāpēc arī pastāv kopīgais un atšķirīgais dažādu valodu teikumu uzbūvē.
Valodas uzdevumi jeb funkcijas:
♠ esamības atspoguļošana un izziņa, domāšana;
♠ domu, jūtu, gribas izteikšana;
♠ sazināšanās;
♠ ietekmēšana;
♠ kultūras veidošana, iemiesošana un apgūšana.

Zinātne par valodu – valodniecība

Valodniecību interesē gan atsevišķas konkrētas valodas, gan cilvēka valoda kopumā, tās kopējās, vispārīgās parādības, kas izriet no valodas būtības.
Konkrētā valodniecība pētī kādu valodu (piemēram, latviešu, lietuviešu, krievu, angļu, vācu), tā var pētīt kādu radniecīgu valodu grupu (piemēram, baltu, slāvu, ģermāņu) vai arī veselu radniecīgu valodu saimi (piemēram, indoeiropiešu, somugru, tjurku, semītu). Konkrētās valodniecības uzdevums ir savākt valodas materiālu, to vispusīgi pētīt, sistematizēt un aprakstīt, kā arī noskaidrot valodas pārmaiņas laika gaitā.
Vispārīgās valodniecības priekšmets ir cilvēku valoda kā tāda, tās būtība, uzdevumi jeb funkcijas, cilme un attīstība, pastāvēšana sabiedrībā, valodas un domāšanas sakars, valodu uzbūves universālās iezīmes. Vispārīgā valodniecība arī meklē un piedāvā pasaules valodu klasifikācijas, kā arī pētīšanas metodes un paņēmienus. Vispārīgā valodniecība radās 19 gs. trīsdesmitajos gados, un tās pamatlicējs ir vācu domātājs, zinātnieks un valstsvīrs Vilhelms Humbolts.…