Latviešu valodas vēsture un tās īpatnības

Par literāro valodu sauc visas tautas vienotu, normētu, izkoptu valodas paveidu, ko lieto gan runas, gan rakstu formā.
Literārā valodas runas forma jeb literārā sarunvaloda ir obligāta iestādēs un skolā. To lieto teātrī, radio un televīzijas raidījumos.
Literārās valodas rakstu formu jeb literāro rakstu valodu lieto zinātnē, lietišķajos rakstos un publicistikā; literārajā rakstu valodā izdod grāmatas, laikrakstus, likumus utt.
Literāro valodu nedrīkst identificēt ar daiļliteratūras valodu. Rakstnieki savos daiļdarbos parasti lieto literāro valodu, bet, tēlojot noteiktu laikmetu, notikumus vai arī personas, viņi nereti izmanto arhaismus, apvidvārdus, pat barbarismus. Literārajā valodā šos valodas elementus lietot nepieļauj valodas normas. Tāpēc literārās valodas jēdziens ir šķirams no daiļliteratūras valodas jēdziena.
Literārās valodas kopšanā vienmēr ir piedalījušies rakstnieki, zinātnieki, publicisti, stingri balstoties uz dzīvo tautas valodu.
No vienkāršrunas jeb neliterārās sarunvalodas literārā valoda atšķiras ar savu vienveidīgo izrunu, vārdu un izteicienu bagātību, normēto formu un izkopto konstrukciju sistēmu. Literāro valodu par sazināšanās līdzekli izmanto visa nācija.
Literārā valoda izveidojas no tautas sarunvalodas, kādam atsevišķam dialektam kļūstot par literārās valodas pamatu. Parasti par noteicošo dialektu topošajā literārajā valodā kļūst sabiedriski politiskā, saimnieciskā un kultūras centra dialekts, kas tad ar laikrakstu, žurnālu un grāmatu palīdzību izplatās un nostiprinās visā attiecīgās nācijas apdzīvotajā teritorijā.…